90+

Bet latviskā identitāte, kādu to pazīstam šodien, ir drusku vecāka par pašu valsti. Nav nejaušība, ka cienījamais mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis apgalvojis — ja tik viņam būtu izvēle, vislabprātāk būtu dzīvojis posmā tieši pirms Pirmā pasaules kara, proti, pirms mūsu valsts dibināšanas. Atzīšos, ka, svinēdams svētkus, jutos līdzīgi Lancmanim. Šo sajūtu izraisīja viens no mūsu tautas atmodas un mūsu neatkarīgās valsts garīgās vides veidotājiem Smiltenes prāvests Kārlis Kundziņš un viņa atmiņas Mans mūža gājiens. Pašiem iedegoties par savu valsti, viņa spīdošais ieguldījums mūsu valsts tapšanas vēsturē šogad palika tikpat kā nepieminēts. Daudziem varbūt Kundziņa vārds šķitīs pasvešs. Iemeslu tam daudz un dažādi. Galvenais izskaidrojums meklējams apstāklī, ka Kundziņam lieli nopelni tās augsnes attīstībā, kura ļāva valstij nodibināties, bet pats tajā nekad neieņēma redzamu vietu. Kundziņa devums aizmirsts, jo viņš jau gadiem neiederas mūsu šodienas valsts tapšanas historiogrāfijā. Viņš bija baznīcas cilvēks. Strādādams ar tās reformu, viņš sagatavoja šo — varbūt visnozīmīgāko, kaut arī pretrunīgo — sabiedrisko organizāciju tai videi, kurā varēja attīstīties mūsu valsts struktūras. Jubilejas dienās pārlasījis viņa nepretenciozi aizraujošo autobiogrāfiju Mans mūža gājiens, aptvēru, ka pats biju aizmirsis, cik plašs 1850.gadā dzimušā Smiltenes Kundziņa darbs īstenībā bijis. Viņš jau agri pieslējās Jelgavas ģimnāzijas vakariem un savai tautiskai atmodai par ceļvedi izvēlējās Aleksandru Vēberu. Viņš piepulcējās Baltijas Vēstnesim un dziļi iespaidojās no Jura Mātera, kurš tautiskajos centienos ieviesa un lietoja sociālo jautājumu. Tērbatā Kundziņš pieskaitāms tuviem Kronvalda līdzstrādniekiem. Kā kandidāts un mājskolotājs viņš iepazinās ar tā laika Kurzemes sabiedriskās domas virzītājiem, uz brīdi uzturēja ciešus sakarus ar identitātes kalvi Irlavā un par savu garīgo audzinātāju uz kādu laiku izraudzīja Jelgavas Latviešu Avīžu līdzstrādnieku Heinrihu Kavalu. Kundziņu nomāca latviešu zemnieku brīžiem kalpiskā atkarība. Puzenieku "akadēmijā" ar Henrietas fon Roenas starpniecību viņš iepazīstas ar sieviešu emancipācijas jautājumiem. Vairāk nekā piecdesmit gadus Kundziņš nokalpoja Smiltenē, tā apliecinādams, ka tautas valsts veidošanas darbs veicams ne tikai Rīgā. Kundziņa nopelni mūsu valsts tapšanas vēsturē nav zemē metami. Pirmkārt, Kundziņš par vienu no saviem galvenajiem darbības laukiem izvērsa centienus apvienot kurzemniekus un vidzemniekus vienā kopienā. Esam aizmirsuši, cik lielas atšķirības pastāvēja starp Kurzemes un Vidzemes ļaudīm, valstij dibinoties. Otrkārt, viņam lieli nopelni mūsu zemes sabiedriskās dzīves latviskošanā. Kundziņš mērķtiecīgi kopa latviešu valodu un gādāja par to, ka tā nepaliek vienīgi par saziņas valodu, bet sabiedriskās dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Treškārt, viņš vadīja lielās baznīcas sabiedrisko demokratizēšanos, pārveidojot to par tautas baznīcu ar draudžu pašnoteikšanos. Ceturtkārt, Kundziņš izcēlās kā audzinātājs. Pie viņa Smiltenē kā kandidāti, šodien mēs teiktu praksē, kalpojuši strīpa gudru galvu, kas vēlāk ieņēmuši svarīgas vietas valsts struktūrās. Šais dienās savas valsts sākumus vairāk izskaidrojam ar konfrontācijas un sadursmes metaforām, taču Kundziņš gāja reformu un izlīdzināšanas ceļu. Tik sekmīgi, ka 1919.gadā boļševiki Smiltenē melnsvārci Kundziņu neuzskatīja par tautas ienaidnieku un saudzēja. Šodien daudz runājam par pieminekļu celšanu. Izrādās, ka Kurzemē dzimušajam Smiltenes Kundziņam ir jau piemineklis. Tiem, kas mūsu vēsturi ir gatavi iepazīt vairāk nekā 90 gadu skatījumā, Kundziņš jau sen stāv līdzās Mildai plecu pie pleca.