Splendid Palace rādīs ekskluzīvu Britu muzeja izstādes Dzīve un nāve Pompejā un Herkulānā kinoekspozīciju

Skaisti uzrakstīts,Skaisle:)

Jā, noteikti arī uz to visu var no tās puses paskatīties, bet ... es pa turieni staigāju un man bija sajūta, ka es tūlīt bučošu akmeņus. Man bija līdzi audio gids un piemēram, arēnā - sengrieķu valodā dzejas deklamācijas. Un visur kur paveries - skaistums - nevis tāds galds kā latviešu zemnieku mājā - četrkantīgs ar taisnām kājām, bet ovāls - ar ieliektām. Debess - uzraksts uz sienas virs melanholiska dzejnieka gultas,ka zaudētās mīlas dēļ viņš nekad vairs neastās savu māju. Visi tie dekori, visa grieķiskā pielūgsme, atdarināšana. Jā un tie leģionāri, kuri uz Pompeju namu sienām atstāja uzrakstus -manam vīrišķībai nespēja pretoties neviena Pompeju sieviete. Debess -tās dieviešu un dievu skulptūras. Nespēju aprakstīt un izteikt to baudu,ko guvu Pompejās. Pēc tam viesnīcā gultā kājas turēju sev virs galvas un apcerēju cilvēciskās miesas niecīgumu,īslaicīgumu, vājumu. Katram savs, protams, ne velti es esmu vēsturniece. Dievīgs piedzīvojums tas bija manā dzīvē. Jā un man albumā ir skatkartiņas ar tiem sienu gleznojumiem, kur vīrietis dara laimīgu sievietu, ar locekli, kurš ir lielāks par pašu vīrieti. Jā - tādi brīnumi lūk.

Mūžīgas zobu sāpes no ''akmeņainas'' maizes un rīkles iekaisums atklātā pavarda dūmu dēļ. Katrs otrais vergs. Skūšanās notiek bez ziepēm. Nekādas drošības uz ceļa jau kilometru ārpus pilsētas. Sabiedrība, kur leģionārs drīkst piekaut katru, kurš nav patrīcietis. Sievietēm vēl mazāk tiesību, kā šodien pie arābiem. Ne gluži bērnība, drīzāk agrā jaunība, bet ne laimīga.