Noslēpumaina un nepieejama grupa – tieši šādiem vārdiem raksturojami The xx mūziķi. Vismaz pašreiz tādi viņi ir daudz lielākā mērā nekā viena otra mūsdienu apvienība, kas tikusi nobārstīta līdzīgiem komplimentiem vēl tad, kad noslēpumainības plīvurs sen kritis un samīdīts primitīvu ārišķību dubļos. The xx koncerts, baudīts mirklī, kad nakts uzvarējusi dienu, ir rituāls, kuram ļaujoties, klausītājs nonāk kā transā un atjēdzas tikai tad, kad fiziskais ķermenis liedz lidot viņiem pretī un nodevīgi velk pie zemes. Tas nav klusums jeb miers pirms, bet pēc vētras – viss ir beidzies, un nav svarīgi, vai kaut kas jauns nāks vietā, – ir labi šeit un pašlaik. Muzikālā narkotika? Varbūt, un kāpēc ne, ja pat atkarība no tās nav tik postoša kā vairākas citas, – grupai The xx ir iznākuši tikai divi albumi, un tos var lietot neskaitāmas, nevis tikai vienu reizi.
Aptuveni šādas bija izjūtas un pārdomas pirms trim gadiem, kad klausījos The xx koncertu festivālā Pukkelpop Beļģijā, un šogad, kad nekas būtisks attieksmē pret viņiem nav mainījies, būs iespējams ko tādu atkārtoti sajust tepat mājās – festivāla Positivus noslēgumā Salacgrīvā. To noteikti nedrīkst laist garām! Ja nav citas motivācijas, dariet to kaut vai tāpēc vien, ka šos angļu māksliniekus, tāpat kā nesen Rīgā pabijušo Lanu del Reju, savas jaunākās filmas Lielais Getsbijs skaņu celiņam ir izvēlējies Bezs Lurmens.
Prātvēderu iedomas
Reizes septiņas apsolītā, tomēr atceltā un atkal pārceltā telefonintervija ar The xx sievišķo pusi – ģitāristi un dziedātāju Romiju Medliju Kroftu – tā arī nenotiek, un varbūt labi, ka tā. Iespējams, viņa nemaz nemācētu paskaidrot, kāpēc spēlē ģitāru tieši tā, kā spēlē, un līdzīgi kā mūsu pašu Māris Šverns apgalvotu, ka neuzskata par vienu no saviem iedvesmotājiem ne agrīno Robertu Smitu no The Cure (kaut pati, ja lietotu kosmētiku un matu želeju, atgādinātu Smitu), ne Pixies vai britu blūzroka grupu Free, kuras 1970. gada superhita All Right Now instrumentālajā vidusdaļā zem nebeidzamā ģitāras solo nemitīgi atkārtojas kāds īss un vientuļš basģitāras motīvs, kurš atgādina atslēgu visai The xx daiļradei.
Neapšaubāmi šis trio ir absolūts mūsdienu produkts, jo abu grupas dziedātāju – Romijas Medlijas Kroftas un Olivera Sima (viņš arī basists) – minimālistiski, ledaini dzidri un tieši spēlēto ģitāru duets izklausītos citādāk bez producenta Džeimija Smita elektronikas. Savukārt Romijas un Olivera relaksētā sadziedāšanās debijas albumā atgādina skotu grupu Belle & Sebastian, taču viņi to dara seksīgāk, nekā ja dziedātu visas pasaules samantas foksas un villes valo kopā.
Otrajā The xx albumā Coexist Olivera Sima dziedāšanas maniere brīžiem atgādina Brendanu Periju no Dead Can Dance, kuram arī ir pankroka saknes, ko mēdz piedēvēt visiem, kuri vispirms vēlas spēlēt un tikai pēc tam mācās to darīt, nevis otrādi. Varbūt The xx gatavojas kļūt par jaunās paaudzes Dead Can Dance? Ļoti iespējams, viņi noliegtu visas šīs atsauces kā ar muzikālu informāciju pārbāztu prātvēderu iedomas.
Popmūzika ir labojama
Paši The xx dalībnieki apgalvo, ka fano par popmūziku un R & B. Piemēram, par Bejonsē un Āliju (Aaliyah), izpildot savā tikai The xx raksturīgajā manierē abu popzvaigžņu dziesmu kaverversijas. Mācoties Eliota skolā Londonas dienvidos, no kuras nākuši daudzi ievērojami cilvēki (to vidū dažādu paaudžu mūziķi – Pīters Grīns, Hot Chip, Four Tet u.c.), Romija un Olivers sāka spēlēt kopā 15 gadu vecumā, kad iespējas nejūsmot par popmūziku praktiski nav, ko apliecina arī šodien pieaugušu meiteņu – brāļu Folovilu jeb Kings of Leon kvēlu cienītāju – vispārēja sajūsma, atskanot Spice Girls debijas hitam Wannabe, kas tā iznākšanas brīdī drīkstēja patikt tikai tīņiem, un pārējie savu sajūsmu bija spiesti slēpt zem grunge vai nu metal disku kalniem.
The xx patīk līdz nepazīšanai izmainīt arī dziesmas, tās remiksējot, – slaveno deju zāļu grāvēju Florence + the Machine hitu You Got the Love viņi papildina ne vien ar jaunām skaņām, no oriģināla neatstājot gandrīz neko, bet arī ar saviem vokāliem. Varbūt viņi vienkārši stāv pakāpienu augstāk par tiem, kas nevis tikai lamā popmūziku, bet paši to arī izlabo, aranžējot pēc sava prāta, jo melodijām nav ne vainas? Ar nepacietību gaidu ne vien The xx koncertu Salacgrīvā un jauno albumu, bet arī atgriešanos šeit pēc dažiem gadiem, jo uz Positivus iestaigātā mūziķu taka no festivāla brīvajos mēnešos ar katru gadu aizaug arvien mazāk un cilvēks, kā reiz teica Hardijs Lediņš, ir izpļautās takas mērs.
Festivāls Positivus
Salacgrīvā 19.–21.VII
The xx koncerts 21. VII plkst. 23.45
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 21–41