Aizkustinošais mirklis. Teātra režisori dziesmās un dejās

Tas viss ir taisnība, un dziesmusvētkos deja ir līdzvērtīga daļa vai pat vēršas (skaitliskā) pārsvarā. Tomēr tā nekad neaizstās dziedāšanu, kura arī visas enerģijas nostāda savā vietā [utt.]. Vienkāŗši tālab, ka dziedāšana ir primāra un universāla: mazs bērniņš vispirms sāk `dziedāt` un tikai tad `dejot`. Dziedāt var strādājot, dziedāt var vienatnē, dziedāšana neprasa īpašu telpu un - galvenais - īpašu pavadmūziku (kaut tā būtu tikai divu koka karošu saspēle). Un dziedāšana sakārto elpošanu daudz harmoniskāk nekā dejošana, kura, protams, arī sakārto un attīra, bet ar risku uz galējībām (līdz elpas trūkst, līdz krīt no kājām - dabiski, arī tas savureiz nepieciešams...). Un vēl - dejošanas iedaba ir īslaicīgāka; patīkamu meldiņu var dungot cauru dienu, pat nemanot to.