Sods par šī punkta neievērošanu – atlaišana no darba.Kādi bija jūsu apsvērumi, lai šo noteikumu vispār iekļautu darba līgumā? Vai šis aizliegums vispār darbojas?**ATBILDE: **Vispirms – konkretizēšu. Nosakot algas apmēru, ir jāņem vērā divi faktori – šai samaksai par darbu ir jānodrošina cilvēkam/darbiniekam cilvēka cienīgu dzīvi, proti, lai, strādājot mūsu birojā, darba ņēmējam nav jādomā, kur vēl piepelnīties, lai nenomirtu badā. Otrkārt, protams, saprāta robežās ir jāņem vērā situācija darba tirgū – nedrīkst lolot ilūzijas, ka alga kādam pienākas, vispār neko nedarot. Taču līguma atruna par samaksas neapspriešanu tika radīta tikai racionālu apsvērumu un psiholoģisku iemeslu dēļ.Ir ārkārtīgi viegli radošu cilvēku kolektīvu pārvērst par histērisku egoistu baru, kas intrigu un kašķēšanās līmenī pārspļaus jebkuru aktieru trupu teātrī. Tādēļ ir jādara viss, lai tavs radošo, talantīgo individualitāšu kolektīvs vienmēr būtu un paliktu cilvēki, nevis serpentārija iemītnieki vai kāds ambiciozs televīzijas kanāls, kur katrs runājošs puņķis domā, ka viņš ir žurnālistikas vai šovu zvaigzne tikai tādēļ vien, ka viņu, lūk, "rāda kastē".Ir pārbaudīts - kad darbinieki zina cits cita algas vai honorārus, tas ļoti slikti iedarbojas uz viņu morālo pašsajūtu. "Redz, Kalniņš vakar aizgāja divas stundas ātrāk no darba, bet es tupu līdz naktij un saņemu simt latu mazāk," – šādas runas ir pirmā pazīme, ka darba kolektīvs brūk.
Nevienam nav jāuztraucas, cik un par ko saņem Kalniņš, izņemot mani un grāmatvedi.
Šāda te "globālā taisnīguma" meklēšana ir neveiksminieku pirmais un pēdējais arguments, ar kuru tie attaisno savas personīgās kļūmes un neveiksmes darbā.
Tādēļ mans kā vadītāja likums ir – nevienam nekad nevajag zināt kolēģu algas "izmērus". Ja samaksa tiek apspriesta darbā ar kolēģiem, nevis ar mani kā darba devēju, – sveiki, meklējiet citu darba vietu!
Tas ir likums – ja kolēģi darbā, kafijas pauzē apspriež izlasītās grāmatas vai redzētās filmas un izstādes, nevis to, cik šomēnes nopelnījuši Kalniņš ar Bērziņu, viņu profesionālā izaugsme un vispār – interese par dzīvi - aug desmitkārtīgi, bet atmosfēra darba vietā ir kā ģimenē. Draudzīgā.
(šī stāstiņa pamatā ir reāli cilvēki, no reāla biroja un nekas nav izdomāts – N.N.)