Aptuveni divus gadus A.Žīgure vāc materiālus savai ceturtajai grāmatai par tautas daļu, "kas pameta savas mājas 1944.gada vasarā un rudenī, lai pabēgtu prom. Kā viņi paši sākumā domāja — uz kādu nedēļu — no virsū nākošās frontes un no padomju karaspēka". Par tiem turpat 200 000 cilvēku, kas no Rīgas kuģos devās uz Vāciju, daļa no Ventspils, daļa — no Liepājas. "Daļa domāja — tikai līdz Stendei vai Sabilei pie radiniekiem. Bet daudziem tā iznāca šķiršanās uz mūžu. Cilvēki nebija tam gatavi. Tas bija lielu un dramatisku šķiršanos laiks."
Rakstnieces nodoms ir mēģināt atklāt, ko cilvēki domāja, kādi bija motīvi, atstājot mājas. Viņai ir palicis iespaids, ka daudzi Latvijā visu mūžu dzīvojušie cilvēki ir paļāvušies padomju propagandai, ka cilvēki aizskrēja savu labumu meklēt.
Kādi ir A.Žīgures pašas motīvi, iecerot grāmatu par bēgļu gaitām? Vai šis laika posms viņai faktoloģiski un emocionāli šķita nepietiekami izpētīts? Pats pirmais aizmetnis — izrādās, kāds pārpratums. A.Žīgure tikko bija pabeigusi savu grāmatu Marselīne (2005), tikko bija redzēta dziesmu spēle Eslingena (veltījums lielākajai latviešu bēgļu nometnei Vācijā), un, sniedzot interviju, viņa izteikusies, ka kādam par šīm bēgļu lietām vajadzētu uzrakstīt. Draugi Kanādā un Amerikā sapratuši, ka A.Žīgure rakstīs pati un sūtījuši uzmundrinošus vārdus. No tā brīža — vēl trīs gadus bija pārdomu laiks.
Vispirms grāmata būs domāta Latvijas latviešiem. "Mērķis — dot savu ieguldījumu, lai mūsu tautas daļas labāk saprastu viena otru." Viņa pievērš uzmanību, cik sīksti mūsu valodā iesēdies šis "mēs" un "viņi" pretstatījums. Atkarībā no tā, kur katrs dzīvo. A.Žīgurei liekas ļoti nepareizi, jo "mūs sadalīja noziedzīgas sistēmas — nacistiskā Vācija un padomju vara. Mēs esam pakļāvušies tam un joprojām pildām viņu lielās tālredzīgās programmas un vīzijas."
Interesējos par iecerēto grāmatas žanru un intonāciju. Kādās proporcijās sadzīvos dokumentalitāte, fakti ar emocijām un personisko interpretāciju? A.Žīgure iepazinusies ar simtiem un tūkstošiem stāstu. "Protams, katram citāds," viņa pret katru likteņstāstu izturas ar lietu pietāti un respektē arī visus, kas kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas parādīties grāmatā ar savu vārdu. Tomēr viņa pamanījusi, ka visi šie stāsti arī ir ļoti līdzīgi. Izmantojot cilvēku uzticētās vēstules, pat dienasgrāmatas un atmiņstāstu, rakstniece dokumentalitāti apvienojusi ar fikciju un radījusi dažādus tipizētus varoņus: mācītājs, skolotāja, kāda veca sieviete, jauna sieviete, kuras vīrs ir leģionārs u.tml. Vai materiāla vākšana sagādāja kādus pārsteigumus, personīgās atklāsmes? "Jā, mani pārsteidza, cik daudz laimīgu nejaušību ir bijis šajās gaitās. Cik neticamas satikšanās. Cik daudzi no maziem mirkļiem atkarīgi mūži. Kā no bombardētas Jelgavas nonāca bombardētā Drēzdenē un tomēr izglābās…" atceras A.Žīgure, piebilstot: "Un kas zina, vai tās ir bijušas nejaušības…"
"Kā būtu tagad? Ja cilvēkiem būtu jābēg no mājām. Konkrēti. Jums un man?" — tas ir galvenais jautājums, par kuru A.Žīgurei jādomā. Ko ņemtu līdzi, ko — neņemtu…? Jādomā arī "par mūsu varas augšējiem ešeloniem. Kā viņi tādā situācijā izturētos pret cilvēkiem? Kā viņi gādātu par daudzbērnu mātēm, par ievainotiem leģionāriem, veciem cilvēkiem, kā strādātu Sarkanais Krusts?…" Kad piebilstu, ka neviens jau nevar zināt, kā izturētos situācijā, kurā uzdarbojas kailās dzīvības instinkts, A.Žīgure pasmejas: "Protams, ir tādas situācijas, kas ir pēdējās, galējās. Bet mūsu šodienā brīžiem liekas, ka visu laiku ir šī pēdējā situācija."
Rakstniece nesen ir atgriezusies no 3X3 nometnes Austrālijā, kur ciemojās kopā ar savu mazdēlu Akselu. Tur skaidri sapratusi, kāpēc raksta, kāpēc iesaistās sabiedriskajā dzīvē, kāpēc izsaka savu viedokli. Iekšēja pienākuma dēļ. Lai nebūtu kauns par savu un senču dzimteni. "Es esmu domājusi — kā es atbildēšu uz jautājumu pati sev, kāpēc es neko nemēģināju darīt, lai kaut ko iespaidotu? Kāpēc vismaz nepacentos"?
Vai trimdas latvieši gaida Dziesmu svētkus? "Jā, brauks vairāki kori, arī dejotāji," stāsta A.Žīgure un negaidīti atklāj: "Kad es biju vēstniece, Dziesmu svētki un vispār lieli kultūras sarīkojumi man ļoti palīdzēja. Latvijas vēstniekam ārzemēs ir grūti. Pat vēl grūtāk nekā Krievijas diplomātiem, kuriem ir ļoti stingra Krievijas ideja. Bet mūsu politiķiem, skatoties uz iekšpolitikas norisēm Latvijā, tās idejas nav. Tikai neatkarības 17.gadā esam uzzinājuši, ka mums ir Zviedrijas modelis. Līdz tam mums bija gan Botsvānas, gan Taivānas, gan Honkongas modelis… Man bieži jau tajos laikos radās doma — ko es īsti pārstāvu? Tad atbraucu uz Dziesmu svētkiem. Te es esmu! To es pārstāvu!"