Apvērstās ideoloģijas stāsts

gada romānā 1940 Zelčs pakāpās pāris gadu atpakaļ un lika Kārlim Ulmanim rīkoties tā, kā viņš nedarīja, proti, pretoties padomju karaspēkam. Vienmēr var brīnīties, kāpēc cilvēkiem ir nepārvarama vēlme interesēties par varbūtībām. Tomēr literatūras telpa tam ir ļoti pateicīga. Tāpēc Zelča gadījums ir diezgan vienkāršs. Ja jau rakstniekam patīk seni laiki, ir interese par armijas lietām, patīk stilizēt valodu utt., tad kāpēc lai viņš par to nerakstītu!Stāsts bez ticamības Nedaudz citādi ir ar Nila Saksa jaunāko grāmatu, kurā publicēts stāsts Paradīze atnāks ārieša izskatā. Lai arī Saksa stāsts sasaucas ar citiem pēdējo gadu latviešu vēstījumiem par Otro pasaules karu, tajā nav par kara tehniskajām lietām, arīdzan tēli ir psiholoģiski neizstrādāti. Rodas pat pamatotas iebildes pret to saprašanu, ko varētu dēvēt par literatūras realitātes minimumu: ticamību nerada aprakstītā vide, dīvaini un plakātiski tēli, neatbilsme iespējamajos gadu skaitļos, pārmērīgs klišejisms utt. Taču tas nenozīmē, ka šausmu pārpilnais teksts būtu mazāk interesants. Jāatceras, ka Saksam ir indeve radīt skandālus vai vismaz veiksmīgas to parodijas: gadījums ar internetā publicēto blogveli, kurā viņš ar savu auto, braucot laikraksta Diena virzienā, atļāvās notriekt Noru Ikstenu; debijas grāmata Nopietnie nolūki, kura tika slavēta un asi pelta; iztulkotā un 2008.gadā izdotā Antona Šandora Laveja Sātana Bībele un tagad šis stāsts, kurā atkal, ar tradicionālām mērauklām mērot, viss ir nepareizi. Jaunākais Saksa stāsts par dzīvi pie frontes līnijas esošā ciematā iesākas ar ebrejietes Zāras ierašanos. Tikai šis šoreiz nav tik mīļais stāsts par varonīgajiem krievu kareivjiem, kuri ar kailām rokām žmiedz vācu tankus, atbrīvo okupētas valstis no vāciešiem un glābj cilvēkus (krievu kinematogrāfs, šķiet, nebeigs mūs barot ar šādu ēdmaņu vēl ilgi!). Paradīze atnāks ārieša izskatā ir apvērtās ideoloģijas stāsts par gados jaunu zēnu Henriju, kurš pilnā nopietnībā ir gatavs ziedoties Vadonim — Hitleram; kurā sliktie ir krievi, bet labie — vācieši. Stāsts gan nav būvēts tikai no zēna skata punkta: ar atkārtojuma figūru palīdzību ir veiksmīgi veidots puikas psiholoģiskais tēls, tomēr valodas līmenī pārāk nodevīgi ir vārdi, kuri nebūt neatbilst jaunieša mutei. Apzinātas klišejas No vēstījuma viedokļa Saksa stāsts Paradīze atnāks ārieša izskatā kopā turas. Tomēr, ja autora pirmās grāmatas stāsti pārsteidza ar savu raito un veiklo ritējumu, tēmām un to risinājumiem, tad šoreiz vēstījuma temporitms ir gaužām klibs. Vismaz līdz Henrija grandiozajiem sapņiem vēstījums rādās pēc ne visai veiksmīga, bet apzināta klišeju virknējuma. Parodēt autoram padodas — ir šausmu stāstos neiztrūkstošie elementi (izvarotas sievietes, meitene, kas izdur sev acis, pusapēsts zēns), tomēr arī tie vairāk vedina jau minētās apvērstās ideoloģijas virzienā. Ka laba un ļauna darītājus taču iespējams samainīt vietām, ka abi šie nojēgumi kara apstākļos ir tikai nojēgumi, kas veidojas atkarībā no iespiekšpiedzīvotā. Krievu karavīri ir vardarbīgi ne jau tāpēc, ka tādas būtu komunisma cēlās vadlīnijas, taču Henrija brālis nošauj ebrejieti Zāru ideoloģijas vārdā. Proti, nav komunisma ideoloģijas, ir nacisma. Turklāt Sakss izveido ebrejietes Zāras tēlu plakātisku, nedzīvi ļaunu, tādu, kas pēc katra nākamā kontakta ar jauno Henriju atstāj puisī sapņu neirozes, līdz noslēgumā ir kļuvusi vairs tikai par kraukli (ko tur uztraukties par brāļa nošautu kraukli!). "Putns pāris reizes pavicināja ievainotos spārnus, vēlreiz neskanīgi ieķērcās un tad saļima pavisam nekustīgs. Pāri spīdīgi melnajām spalvām zigzagotā līnijā izstiepās koši sarkana svītra. Henrijs aizturētu elpu vēroja notiekošo, bet likās, ka ne brālis, ne māte nav pamanījuši, ka uz virtuves grīdas guļ nevis Zāra, bet gigantisks krauklis." (115.lpp.) Gados jauno stāstnieku sarakstā Sakss izceļas ar spēju veidot tekstus, kuri nav plakani, kuros ir vairāki slāņi. Šajā gadījumā vismaz trīs: ir klišejas (šausmas), ir ideja (nacisma veidotais un uzturētais pievilcīgā ārieša tēls), ir vispārinājums (Zāra — krauklis). Ķermeņa tēma Kāds vācu virsnieks Henrijam ir iedāvājis nacisma propagandas grāmatu, kas tad izveido viņa saprast, spriest un rīkoties spēju. Grāmatā, iespējams, nav nekā ļauna (šis ir apvērstās ideoloģijas stāstas), taču tā veido Henriju par ķermeņa kulta fanātiķi. Lūk, arī stāsta ideoloģiskais slānis. Ķermeņa tēma caurvij visu stāstu, līdz tiek novesta līdz ideoloģiskai perfekcijai (iespējams, ironiskai, jo stāstā nav noģiedama autorpozīcija) noslēguma ainā, kad mājas iegriežas Henrija brālis. "Es gribu redzēt, cik pilnīgs tu esi izaudzis," Henrija brālis iečukstēja zēna ausī, noliecoties pār viņa augumu. Vispirms viņš novilka kreklu un tad atpogāja bikses, ļaujot tām noslīdēt uz grīdas. Kad Henrijs bija izģērbts kails, viņš nostājās viņa brāļa priekšā un, lepni smaidot, paraudzījās viņa sejā — Henrijs zināja, ka neliks brālim vilties. Viņš bija mantojis visas nepieciešamās īpašības. Viņam piemita viss, kas vajadzīgs izcilam karavīram. Viņš visās līnijās atbilda grāmatā uzzīmētajiem paraugiem. Kādu brīdi Henrija brālis klusējot pētīja zēnu. Tad arī viņš veikli nometa drēbes un kails nostājās tieši pretim. (..) Paspēris soli pretim brālim, Henrijs uzlika roku uz viņa spēcīgajiem krūšu muskuļiem. Brālis satvēra zēna galvu un cieši apkampa viņu. Abu karstās miesas saskārās, un Henrijs zaudēja elpu. Viņš sajuta brāļa lūpas uz sava kakla, kamēr viņa rokas glāstīja Henrija muguru un gurnus." (109.lpp.) Domājams, ka par stāstu Paradīze atnāks ārieša izskatā Sakss dabūs ne tikai pa seju, tomēr kā literārs eksperiments un kārtējais tracinošais izlēciens tas ir trāpījis īstajā vietā.