ARHIS par ARHIS

Bet — lēnām pār tiltu. Arhitekts projekta stadijā ir mākslinieks, kurš papīrā/ekrānā būvē vēlamo. Arhitektūra top gargabala distancē, kuru skrienot jālec pāri šķēršļu joslai — finansēm, būvnormatīviem, pasūtītāja gribai, tehnoloģijām, u.t.jpr. Divdesmitgadīgā veterānu biroja ARHIS flagmaņa pozīcijas joprojām izskatās bez apdraudējuma. ARHIS jauniešu komanda pieredzējušā "smadzeņu centra" — Andra Kronberga un Arņa Kleinberga — vadībā rullē it visā. Pēdējā laikā latviešu arhitektūrai veltīto iespiedumu procents ir tīkami audzis; Jāņa Krastiņa jūgendstila eposiem pievienojies Jāņa Lejnieka Patiesa forma. Tīrs stils. Modris Ģelzis. Arhitekts un uz aktualitāti problēmu žanrā vērstais Process. Kā rodas laba arhitektūra. ARHIS nāk ar savu fundamentālo izdevumu, dokumentu krājumu par biroja sastrādāto divdesmit gados. 27 no 600 Tas ir pārdomāts un atbildīgs, ļoti personisks vēstījums; varbūtējās iebildes grāmatas veidotāji (tikai biroja ļaudis — A.Kronbergs, A.Kleinbergs, Zanda Saulīte, Raimonds Saulītis, Jānis Zvejnieks) ir tiekušies neitralizēt tās ievadā: "Grāmata ARHIS arhitektūra ir radīta pirmām kārtām tiem, kuri šos darbus ir veidojuši — arhitektu biroja ARHIS komandai, un tiem, kuri tos lieto, — mūsu pasūtītājiem, un arī tiem, kuri tos vērtē un interpretē." No aptuveni 600 biroja divdesmit gadu laikā izstrādātajiem projektiem izdevumā iekļauti 27 — gan realizēti, gan procesā esoši, gan konkursa darbi, kuri nekad netiks īstenoti. Atlases principi netiek skaidroti vairāk kā: "Mēs gribējām runāt par būtisko, par jautājumiem, kas biroja arhitektus interesē un aizrauj patlaban. 27 izvēlētie darbi rāda mūsu izpratni par arhitektūru," bet tāpat ir skaidrs, ka aplūkoti tie projekti, kas birojam bija un ir svarīgi. Grāmatas koncepts — vēlme neiesalt akadēmiskā struktūrā, lūkojoties uz padarīto vēsturiskā griezienā, bet ņemt pie ragiem pašu vērsi — arhitektūras jēgu. Katrs objekts atklājas vienādā ritmā — skicēs, plānos, fotogrāfijās/vizualizācijās un "dzīvē pēc". Nupat par elitāru "vēderpriecas zālīti" kļūst pirmais solis — brīvrokas zīmējumi. Tai paaudzei, kura vēl ar zīmēšanas prasmi ir uz tu, steidzīgi jāpako vaļā krājumi un jāvelk laukā maz redzētie projektu pirmtēli: Kronberga švuncīgā roka, izdevumā priekšā pārējām, taisni iebaksta acī. "Robežpārkāpēji" šarmē Kā tradicionāliem arhitektūras izdevumiem neraksturīgs lielums pievienota informācija par procesu, kas sākas pēc objekta pabeigšanas: ikviena ēka ir dzīva tikai dialogā ar lietotāju un kontekstā ar publiskās telpas attīstību. Statiskās ziņas par projektiem izdevumā viscaur pavada komentāri — gan pašu autoru, gan kolēģu vēstījumi, spriedumi, izteikas, fragmenti no intervijām. Nopurinot akadēmiskās važas, "robežpārkāpēji" šarmē ar vārda brīvību: "Fasāde plānota traktora krāsā", "Betona ražotāju slavas zāle", "Skices pazudušas, nevar atrast, varbūt nospertas!", "Autovadītāji labi izceļas uz gaišās grīdas" u.t.jpr. Nav bezatbildīgas ķiķināšanas — grāmatai pievienoti pilnīgi projektu un personu rādītāji, apbalvojumu saraksts, teksti tulkoti angļu valodā. Brīvība un izkāpšana no konvencionālajiem aplokiem ir gan grāmatas spēks, gan nepaņemtais tramplīns. Izdevumā bieži locītais konteksta jēdziens nav atklājams pēc definīcijas, jo aizgājušo 20 gadu laikā grāmatā nav kam ARHIS piemērīt. Itin kā birojs būtu strādājis viens plikā laukā, kurā nav ne konkurentu, ne ieroču biedru (reizumis apbūve konkrētā vietā), ārpus kolektīvajiem procesiem — sociuma, ekonomiskajām peripetijām valstī, modes, gaumes, tehnoloģijām — ārpus visa, kas 20 gados locīja latviešu arhitektūru, lai radītu to tādu, kāda tā ir. Tāpat kā ar ticību: mēs vienkārši zinām, ka ARHIS ir no labākajiem. Bet kā ar tiem, kas nezina? Skaidrs, ka "sevis mārketēšana", izdevumu veidojot pašu spēkiem, ir neērtais elements, un ar paplatinātu skatu no malas pie latviešiem ir grūtības; joprojām vienīgie, kas gatavi nosegt arhitektūras jaunāko laiku vēsturi, ir divi Jāņi — Lejnieks un Krastiņš. Šķirstot arhitektūrai veltītos publikāciju žūkšņus Arhitektūras muzejā, piemetas pat tāda kā nostalģija par vēstures posmu, kad intelektuāļiem, nīkstot padomju resoros, bija gana laika, lai "valstītu muļķi" un nodarbotos ar tādiem šodien nekonvertējamiem pekstiņiem kā arhitektūras teorija un "papīra arhitektūra" (bet pēdīgā bija viena no pirmajām kultūras liecībām lūzumam domāšanā). Spožs publicists bija Andris Kronbergs. Tagad grāmata paliek — kaut apjomīgs, drosmīgs un grezns (izdots par biroja līdzekļiem) — biroja portfolio. Visas lapas ir atlokāmas: ja projekti no tā iegūst laukumu, lai vērienīgi atklātos vienā plaknē, tad fiziski rīkoties un tekstus tādā vizē lasīt ir apgrūtinoši, bet pēdīgo jau nav daudz. ARHIS mundieri ir aizstāvējis uz pilnu klapi.