Atvērts piedāvājumiem

Būtībā tieši Venēcijā XX gs. 30.gados, tolaik fašistiski tendētais režīms, kas apzinājās kino kā ideoloģiski ietekmīgas mākslas svaru, radīja festivālu tradīciju - filmu skati ar sacensības elementu. (Taisnību sakot, pirmie Venēcijas festivāli, kas loģiski iegūlās jau eksistējošajā Mākslas biennāļu tradīcijā, bija vienkārši starptautiska filmu skate, bez sacensības, taču drīz radās arī tā.) Kopš tālā laika šāda kino ļaužu un filmu kopā sanākšanas forma "festivāls" - kā filmu forums, industrijas tikšanās, jā, arī tirgus un biznesa lietu "bīdīšana" - ir izplatījies un ieguvis visdažādākos, zīmīgus un pieticīgākus, veidolus. Bez robežām Atšķirībā no ik gadu pamīšus notiekošajām ietekmīgajām Venēcijas mākslas un arhitektūras biennālēm Venēcijas filmu festivāls no tūristu burzmas nostāk esošajā Lido salā notiek ik gadu. Neapskaužams ir festivāla "sejas" - direktora - pienākums ik gadu atrast kādu īpašu rakursu, īpašu serdeni, ko manifestēt kā vienojošo tēmu. Taču šveicietim Markam Milleram, kas atšķirībā no virknes citu ātri pazudušo (atlaisto) Venēcijas filmu festivāla direktoriem, strādā stabili jau vairāk nekā piecus gadus, tas izdodas itin labi. Turklāt pēdējos gados tieši Venēcijas - daudz vairāk kā, teiksim, citam svarīgam - Berlīnes festivālam, izdodas notvert tos strāvojumus, tās parādības un filmas, kuru balvas Venēcijā ir vien spoža ceļa sākums. Lai atceramies Anga Lī Kupraino kalnu (mazāk pērn laimējušo citu viņa darbu Iekāre. Piesardzība), lai atceramies Stīvena Frīrsa Karalieni - tās visas ir filmas - Venēcijas balvu ieguvējas, ap kurām publicitātes dzirnaviņas nebeidza malt un, sekojoši, skatītāju uzmanība nenoplaka ilgi un dikti (līdz pat Oskaršovam nākamā gada sākumā). Zīmīgi, ka savos ievadvārdos, kas aicināti iezīmēt šā gada Venēcijas festivāla virzību Marko Millers paziņojis, ka festivāla organizētāji un filmu atlasītāji ir atteikušies no "mēģinājumiem" kļūt par kompasu un vaduguni: "Mēs vairs nevēlamies, lai filmas mūs paglābj no problēmu pilnās, ambivalentās tagadnes, ko raksturo attēlu pieejamība un daudzskaitlība..." Millers akcentē plurālismu kā festivāla pamatiezīmi - narācijas brīvība, izteiksmes daudzveidība, respekts pret kino kā izklaides industriju, kā baudas radītājs, ko gūsti no ekrāna norisēm, mūžīgais fikcijas un dokumentalitātes konflikts... Tie visi ir ideju impulsi, kas aicināti noskaidrot kino kā mākslas un vienlaikus arī izklaides industrijas būtību XXI gs. Neceriet, Milleram nav receptes, pagaidām vien paziņojums: "Mēs esam sajaukuši kārtis, uzņēmušies riskus, uzdodot jautājumus un negalvojot, ka saņemsit atbildes." Pa vecām sliedēm? Pagaidām konfrontējot festivāla programmas rindiņas ar festivāla direktora Marko Millera manifestu, īpašas atšķirības no citu gadu piedāvājuma nemana. Varbūt nedaudz mazākā koncentrācijā ir režijas zvaigžņu vārdi - tā katra liela festivāla obligātā komplekta, kas tam nodrošina gan statusu, gan publicitāti. 27.augusta vakarā Venēcijas festivālu atklās brāļu Koenu jaunākais darbs Sadedzināt pēc izlasīšanas. Nav šaubu, "dabūt Koenus" - šā gada Oskaru laureātus par filmu Kur sirmgalvjiem nav vietas - ir labs festivāla sākums. Džordžs Klūnijs, Breds Pits, Tilda Svintone - A klases zvaigžņu vārdi, kuriem turklāt profesionāļu lokā ir lieliska reputācija un pat Venēcijai piederīgo statuss. Jā, pat Bredam Pitam, kurš pērn Venēcijā izrādīja paša producēto sāgu par slepkavu Džesiju Džeimsu un tika pie balvas, arī Kītonam un Svintonei, kuri pērn te uzzibsnīja ar Maiklu Kleitonu - filma, kas britu aktrisei atnesa Oskaru. Kur te formu meklējumi un plurālisms, labāk nediskutēsim. Skaidrs, ka Koeni un & nodrošinās Venēcijas festivālam spožu startu. Starp citu, Venēcija ir parūpējusies par skaistu žestu Krievijai - tās atklāšanas un noslēguma ceremonijas vadīs krievu aktrise Ksenija Rapoporta, kuru itāļi mīl - par lomu Džuzepes Tornatores filmā Nezināmā/ The Unknown. Venēcijas oficiālajā izlasē pārstāvēto valstu vidū Baltijas nav, savukārt Krievija startē ar divām filmām - Aleksandra Germana jun. Papīra kareivi un Mihaila Kalatozišvikli Mežonīgo lauku. ASV ir pārstāvēta ar desmit filmām - tieši šī kino industrijas lielvalsts programmai piegādājusi režisorus ar "vārdu un intrigu". Pazīstamākie ir Dārens Aranofskis, Džonatans Demme un Katrīna Bigelova - šīs trijotnes filmas ir iekļautas konkursā. Dāsni ir pārstāvēts franču kino - 10 filmu, arī itāļi netur sveci zem pūra, piedāvājot 20 filmu - dažādās programmās, trīs arī prestižākajā no tām - konkursā. Kopumā konkursā startēs 21 filma, formas meklējumiem daudz atvērtākajā programmā Horizonti - arī 20 filmu, plus vēl ārpuskonkursa skates, retrospektīvas… Vārdu sakot, nenoskatīties. Lai būtu skaidrāks tas filmu klājums, no kura tad programmu sastādījuši Venēcijas festivāla organizētāji, būs noderīgi minēt sausus faktus - atlases komisija noskatījusies 3689 filmas no 72 valstīm, 2429 no tām - pilnmetrāžas spēlfilmas. Pēc šādu faktu uzzināšanas kaut kā vieglāk ap sirdi, ka mūsu tur atkal nav.