Baikāls
marmora stacijā tukšā taigas klintī
sliežu ceļš gaist mirāžās uz fatamorgānās
Rēriha zila baznīca ar krievu lakatu galvā
uzliek siltu ķepu uz pleca
manā medību būdā vēl turas
sāls, zāļu tējas un sērkociņi
es izlieku lamatas cilpas,
vilku bedres noklāju ar zariem ar zāli ar sūnām.
nebaidies, tas notiek maigi –
lāčādās tinoties saplaukst un karst
stiklotās ejās ar apledojušām rokām
kņazienes ziemas dārzs
Baikāls I
1
spoku vilciens violetajās debesīs
piestāja tieši pie manas telts
pasažieru baltie lakati
līksmoja ārā pa logiem
es ielēcu pēdējā vagonā
krasts izzuda
krasta vairs nav
krasta violetā sliede ir šķietamība
2
es esmu klints tavā dzelmē
nogludinātājās šķautnēs dziļi guļ zivis
mazo galotni virs ūdens
pārklāj jūras kraukļu melnās klaigas
3
sirds nakšņo seismiskajā zonā
4
izsūtījumā projām no mīlestības
gāžu taigā kokus
gāžu zemē savu bērzu baltumu savu lapegļu cēlumu
savu ciedru skurbīgo elpu
smagi stiepju un lādēju vagonos
mēs te esam daudzas sievietes
aiz dzeloņdrātīm zem uzraugu pletnēm
netaisni notiesātas par nodevību
5
līdz ceļam līdz sādžai līdz cilvēcībai
simtiem tūkstošiem kilometru ar kājām
cauri biežņām un brikšņiem pa smagu sniegu
kur slapstās badīgi meža zvēri
līdz ceļam ir nokaltušu vārdu taiga
6
es vairs biezoknī nebaidos vilku
jo pati esmu bijusi vilks
lai zari sit sejā
izpluinī drēbes
lai kājas stieg dūkstīs
kailcirte nomierinās
pāraugušo pārziedošo taigu
celmi gļotaini sulo
tuvība pārstaigā cirsmas
7
kalna kore apsolīja un mēs kāpām
solis solī dienu dienā
rāpāmies kraujās
koki sniedza palīdzīgus zarus
ar virvēm lidojām pāri aizām
izdziedinājām ērču un čūsku dzēlumus
vakaros pie ugunskura mūsu izglābtās nešķiramās dzīvības
tīksmi laizīja abiem sejas
un mēs dziedājām viens otram
senas romances un serenādes
kalna kore mūs pārakmeņo
sasniegtais sastindzina
8
zivis sāk lidot
vēstījot saulainu laiku
lāči čāpo uz pludmali
palaizīt saldās mušas
smiltīs uz dvieļiem
vāļājas laiskas tūristu miesas
akmeņu krāvumos mirkšķina
savvaļas rododendri
violetajās debesīs
spoku vilcieni piestāj
Baikāls II
Lai noskaidrotu, vai apsūdzētais ir vainīgs, viņam jāpavada nakts uz šamaņu akmens Baikāla vidū, ja no rīta dzīvs, tad – bez vainas.
/No gida stāsta/
1
avotu pamatnes piestājas tecēt
straumītes necer
asinsbalss recē
tumšs ūdens bez elpas
kāpj pāri galvai
zemes trīces rij sādžas kā ogas
un tiesā
cērt miesā
iztrupē guļbaļķu
sienas un sijas
grab mīlas metāla konstrukcijas
ar tukšiem vidiem
jūras kraukļi – maitas putni
saoduši ēsmu
uz šamaņu akmens ar ūpi uz pleca
es nezinu – esmu vai neesmu
2
uz šamaņu akmens ar ūpi uz pleca
salds ūdens mazgā un aprūpē vainas
tava ķermeņa dzimtajā valodā
mijkrēšļa daudzkrāsu maigums
irdz vulkāniskajās dzelmēs
ezera tumšās rokas atraisa piestātnes krastos
pret rītiem dūmakā kūpot
trauc mūsu vienīgā meita
mūsu vienīgā upe