Bailes “De facto”

Katra šajā sižetā izvēlētā viedokļa paudēja galvenais uzdevums bija iebaidīt un diskreditēt ne vien akcijas rīkotājus, bet arī jebkuru potenciālo tās dalībnieku vai vismaz domās atbalstītāju. Sākumā uzzinājām, ka “tie tādi mazie 30.gadi”, bet neko jau nepanāksim, nav mums tās saprašanas un protestēšanas pieredzes. Pēc tam pūļa uzvedības speciāliste pabiedēja ar liela cilvēku skaita potenciāli bīstamo uzvedību. Policijas amatpersona solījās droši visu turēt savās rokās, jo drūmi būs – krēsla, pudeļu mētātājus grūti saskatīt, noslēgts Doma laukums un ekonomiski nelabvēlīgs brīdis. Sižeta fonā žurnāliste vēl izteica pāris pieņēmumus, kas otrdienas vakaru iezīmēja pat baisākās krāsās. Lauku iedzīvotāji, pēc viņas domām, pa ceļam autobuss spēcinājušies ar ko stiprāku, uzvedīsies neadekvāti. Otrs pieņēmums: akcijā visvairāk piedalīsies pusaudži, kas vispār parasti nav aprēķināmi. Esiet sveicināti, akcijas dalībnieki, potenciāli vardarbīgie dīvaiņi, kas neko nesaprot no protestēšanas, sadzērušies lauku ļaudis un trakojoši pusaudžu pulciņi! Lieki teikt, nekādi fakti sižetā apgalvoto neapstiprināja. Teorētiski, jā, pūlis var trakot, bet sižeta kopējā vienpusība, bailes no cilvēku aktivitātes, nebija noslēpjama. Ja LTV ziņu dienests zina ko vairāk, tad tā arī bija jāsaka, varētu būt bīstami, šoreiz jāuzmanās. Bet nē, aizvainojošu un biedējošu pieņēmumu virkne pārvēlās mums pāri. Neobjektīvs, vienpusīgs, neprofesionāls “skats no malas”, kurā neviens jautājums netika uztots tiem, uz ko šis pasākums attiecas – rīkotājiem, dalībniekiem, atbalstītājiem un argumentētiem pretiniekiem.  Tas nekas, kad politologi un antropologi, arī paši jau labu laiku brīnāmies par Latvijas tautas milzum lielo pacietību. Cik reižu neesam kaunināti par apātiju, nevēlēšanos izteikt savu viedokli, nevarīgo politisko apziņu? Nu, atkal mums LTV paziņoja, ka globāli akceptētā pulcēšanās brīvība ir dīvaina un bezjēdzīga iegriba. Absurdi un skumji! Nevienu neaicinu otrdien iet vai neiet, man vienkārši bija kauns to skatoties.