Billes dzīvās ilustrācijas

Šis noskaņojums pielīp arī skatītājam. Viens no izrādes paralēlajiem piedzīvojumiem ir vērot, kā skatītāji pakāpeniski veras vaļā, un, ļaujoties aktieru dvēseles saviļņojumam, uz izrādes laiku pabīda malā pārliecību — šis darbs nav teātrim. Pat ja tāda pārliecība rodas atkal dažbrīd izrādes laikā un pēc tam, nevar noliegt kā nebijušu cilvēcisko satikšanos. Tā ir izrādes virsvērtība, ko nevar piedzīvot, Vizmas Belševicas Billes triloģiju lasot vienatnē, kas ir un paliek ideālākā kontakta forma ar šo darbu, par kuru pati V.Belševica devusi kodolīgu skaidrojumu: "Man bija jāpastāsta par to, kā dzīvoja pilsētas nomalē ļoti trūcīgi cilvēki, kam ulmaņlaiki nebija nekāda paradīze. Arī nekāds īpašs patriotisms pie viņiem nebija manīts, bet nebija manīts arī tas, ka viņi sapņotu iekļauties Padomju Savienībā." Visu cieņu režisoram Valdim Lūriņam, kuram vispār likās svarīgi atcerēties V.Belševicas personību un atšķirt Billes grāmatas. Paklausieties, kā skan latviešu valoda… Kāpēc mikrofoni?

Neraugoties uz cilvēciskajām simpātijām pret šo iestudējumu, man tomēr ir vairāki iebildumi un jautājumi. Ja reiz iestudējuma kamertonis ir "skaists ir godīgs" un "skaists ir īsts", kāpēc aktieriem tik mazā spēles telpā būtu nepieciešami mušiņmikrofoni? Ko šī jūtīgā ansambliskumā dzīvojošā trijotne ar loģisko centru — izrādes "saules pinumu" Daces Bonātes Billi nevarētu nospēlēt tā, lai skatītājs sadzird? Izrāde jau tā savā temporitmā un mizanscēnās ir ļoti kustīga un skaļa. Scenogrāfs Mārtiņš Milbrets Aktierzālē neierasti iekārtojis spēles laukumu — garu strēli šķērseniski pāri zālei, kas tiek ļoti aktīvi apdzīvota skrienot, lecot, dejojot, braucot ar ratiņiem u.c. Manuprāt, troksnis ir par skaļu, gluži fiziski pēc izrādes sāp galva. Otrs iebildums ir mazāk racionāls — Aktieru zāles būtība ir ļoti liels tuvums. Tuvplāns. Mēs redzam, kā aktieriem acīs sariešas asaras, kā izsitas sviedri, kā notrīc lūpu kaktiņi, redzam, kā Billei ir kauns vai bail, vai sagrābj milzīgs prieks, mūs var ķert ūdens šļakatas, mēs varam tikt iesaistīti darbībā, mums ir jāpierauj kājas, lai aktieri, skrienot garām, nepakrīt, mums plīvo mati, aktieriem purinot palagu (galdautu, citreiz — upīti), — tad kamdēļ ir nepieciešams šis mulsinošais neuzticības žests (mikrofons) sev un skatītājam? Neizprotu arī režisora ieceri attiecībā uz sākumainu. Kāpēc tik staltai nelokāma gara personībai kā Vizma Belševica (vienīgā latviešu autore, kas tikusi nominēta Nobela prēmijai, pēc krājuma Gadu gredzeni (1969) dzejniecei septiņus gadus liedz publicēties) no laika dzīlēm mūsu acu priekšā būtu jāparādās kā nelaimes čupiņai ar spieķīti pagalam nolāpītā kleitiņā (kostīmu māksliniece Kristīne Abika)? Nelikās vietā atdot tik lielu godu materiālajai eksistencei un tik precīzi pieturēties pie biogrāfiskajiem faktiem.

Izdziedāt Billi?

V.Lūriņš par iestudējuma galveno atslēgu izvēlējies spēles teātra dabisko burvību. Zib kaleidoskopiskas ainiņas, katrs aktieris spēlē daudzas lomas, ņemot talkā iztēli, sekundes laikā ar nelielu tipisku rekvizītu palīdzību, kas atklāti izlikti spēles telpā, tiek uzburts vajadzīgais tipāžs. Aktieri šajā stihijā jūtas ļoti pārliecinoši un priecē ar gaumīgu humora izjūtu. Šādā estētikā stāstot Billi, radušās daudzas saviļņojošas ainiņas. Īpaši gribas izcelt Billes un vecāsmātes došanos skatīties valsts svētkus un bēdas par aizmigšanu tramvajā, uzdzīvošanu Lieldienu tirdziņā, Billes iešanu taisni saulē u.c. Veiksmīgāki ir brīži, kad D.Bonāte, kas nešaubīgi smeļ šo lomu no savām dvēseles dzīlēm, iemieso bērna attieksmi un reakcijas, mazāk, kad tiešā veidā atdarina balsi vai plastiku. Teātris jau pēc savas būtības ir daudz ilustratīvāks nekā literatūra. Tādēļ grūti izprast, kāpēc režisors nav jutis mēru un ilustrēšanas principu brīžiem padarījis tik dekoratīvi tiešu, samazinot skatītāja iekšējo asociāciju lauku līdz pat notiekošā noraidījumam. Piemēram, sakot bērniem, ka laiks gulēt, lauku saimniece iedziedas Aizver actiņas un smaidi, vai brīdī, kad trūkumā nonākusī ģimene nolemj braukt pēc palīdzības pie lauku radiem, atskan Bēdu manu lielu bēdu. Grūti uzskatīt par veiksmīgu komponista un mūzikas režisora Valda Zilvera ideju gandrīz katram notikumam piemeklēt radniecīgas tematikas ilustrējošu latviešu dziesmu. 2.cēlienā ir ainas, kas rada neveiklas aizdomas, ka skatāmies mūziklu vai opereti. Par daudz arī sīkas situatīvas smīdinošas anekdotes. Aiz lustīgā jandāliņa, šķiet, brīžam tiek pazaudēta pati Vizmas Belševicas personība. Nesentimentāla un apvārsni redzoša. Kā tipisku latvieti mani, protams, aizkustināja smeldzīgais caurviju motīvs, bet vienlaikus radās aizdomas, vai iestudējuma interpretācija nav par daudz harmonizējoši liriska. Bille tomēr nav minama vienā rindā ar citiem latviešu autoru salīdzinoši idilliskiem bērnības atmiņu tēlojumiem. V.Lūriņa Billē labi var ieraudzīt saknes tai Belševicai, kas ir autore Kamolā tinējai un Dziesmai Dūdieviņam, mazāk — tai Belševicai, kas rakstījusi Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām un rindas: "Ja atraisīt vilku no ķēdes tu baidies/Tad nosit. Vien suņi ar nebrīvi sarod" (1968).

Bet par cilvēcību paldies.