Šis laiks ar dzīvei atņemtām krāsām un nejēdzīgo nosaukumu "lokdauns" ir izsitis mūsu upes no ierastās gultnes: vientuļie kļūst tramīgāki, jauniešu sarkanās acis no dirnēšanas telefonā kļuvušas vēl stiklainākas, savukārt intelektuālā darba darītāji svinīgās blūzēs un apakšbiksēs tā arī nepieceļas no ekrāna sarunām ar spiedzošiem cilvēciņiem.
Kad studenti šķendējās – jaunība iet garām –, tas īpaši neatbalsojās manī, cilvēkā, kurš izbaudījis un izvārtījies šajā laukā nevis kā viens suķis dubļos, bet ar vesela cūku bara spēku. Tomēr arī man lokdauns tikko iesita pa galvu, un tieši tik stipri, lai nakts vidū mostos augšā un skaitītu savus gadus un dienas. Līdz šim jēdziens "bioloģiskais pulkstenis" man saistījās tikai ar sievietēm. Viņas līdz kādam laikam var palikt stāvoklī, tad, kā baumo, kļūstot dīvainas un neiecietīgas, līdz pulkstenis nosit "stop" stundu. Šāds pulkstenis manā ķermenī nav iemontēts, bet pilnekrāna dzīvei atņemtajā lokdauna laikā, kad jāsēž mājās un jāskatās sienā, nepārprotami sajutu savu laikrādi tikšķam. Cik ilgi vēl varēšu kļūt par tēvu? Kāpēc pulss nepaātrinās, redzot kārdinošas sievietes? Cik dzīva un spēcīga ir mana sperma, varbūt to katram gadījumam vajag iesaldēt un saglabāt vajadzīgam brīdim? Galu galā es taču tik daudz braucu ar riteni, nospiežu asinsvadus un nervus sēžamvietā. Kā tas ietekmēs erekciju, varbūt man pamazām jānoskaņojas speciāliem pumpīšiem un citām ierīcēm, par kuru eksistenci savā laimībā vēl nenojaušu? Vai tiešām šis ir laiks, kad jāsāk regulāri iet pie urologa un masēt prostatas dziedzeri?!
Visu apzināto vīrieša mūžu savu identitāti esmu būvējis, neklausoties bioloģiskajā pulkstenī, – krūtis man neiztukšosies un nekarāsies, matu tonis ar nosaukumu "sāls un pipari" pat izklausās tīri seksīgi, asas krunciņas ir arī Džeimsam Bondam, un, paldies dievam, ūdeņainie maisi zem acīm vēl negrasās veidoties. Tiktāl laimīgi, bet pārmaiņas sāk uzbrukt skaistuma uztveres frontē: līdz šim tā vēl nebija gadījies, bet pretēji Bonda gaumei pievilcīgākas sievietes šķiet tās, kuras ir stāvoklī; trausli un plāni mati, āda kā saņurcīts papīrs un dzīvnieka skatiens. Varbūt tas nav normāli, es to norakstu uz sava pulksteņa skaļās tikšķēšanas rēķina, bet man nepārdos preci, reklamējot to ar jaunu, tvirtu, spriganu zaķi, kas ar mazliet pavērtām lūpām reklamē riepas un atsperes. Vai tas nozīmē, ka es pirktu riepas, ko reklamētu grūtniece ar saplaisājušām lūpām? Baidos iztēloties, bet iespējams, ka jā.
Un tās bioloģiskās atsperes, kas ir manā pulkstenī, – vai tās kļūst arvien trauslākas un lūzīs? Kā tas mainīs manu vīrieša identitāti? Tā vietā, lai dotos nakts medībās, es izvēlēšos mierīgu vakaru pie skaņuplašu atskaņotāja ar konjaka glāzi rokā un pēc harmoniska vakara uzvilkšu siltu pidžamu un nodošos skaļai krākšanai ar rukšķēšanas elementiem? Turklāt iemigšanas fāzē domājot nevis par seksu, bet tiešām – par ziemas riepām? Ceru, ka šie ir tikai lokdauna izraisīti murgi, tas tūlīt beigsies un pulksteņa rādītāji nostāsies apmēram tur, kur ir skaists rīts.