Bračkas un viņu mamma...
Vai ir kāda latviešu ģimene, kur nemitīgi neceļo pa rokām plastmasas maisiņi, no vienām mājām uz otrām, no laukiem uz pilsētu, ar vecāku labi gribētajām pāris kotletītēm, biezpienmaižu gabaliņiem un ko tik visu ne. Studentu gados nācās vest uz Pēterburgu vienam tur studējošam latviešu puisim maisiņā pat iepakotu alumīnija bļodu ar ķimeņu biezpienu, viņa lielāko gardumu. No mammas. Plastmasas maisiņš ģimenē ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai plastmasas maisiņš. Šķiet, tādās domās bijusi arī iestudējuma Bračkas radošā grupa, radot vienu no jēgā iedarbīgākajiem stāstiem par ģimenes fenomenu, kādu nācies redzēt uz Latvijas teātru skatuvēm. Aktieri Ivars Krasts (Reinis), Edgars Samītis (Filips), Gatis Gāga (Aigars), Kaspars Znotiņš (Andris) ar savu pēc sieviešu žurnālu pamācībām piegriezto draudzeni — Janas Čivželes Sintiju — asprātīgi un smalki izspēlē arhetipiskas situācijas, kas liek Bračkas uztvert kā Jaunā Rīgas teātra latviešu dižepa daļu: Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība, Latviešu ģimene, neraugoties uz to, ka šoreiz režisors nav vis Alvis Hermanis, bet gan Regnārs Vaivars, un izrādes pamats nav dokumentāls, bet gan jaunā dramaturga Dāvja Kaņepes un Regnāra Vaivara veidots pēc slavenās Lukīno Viskonti filmas Roko un viņa brāļi (1960) motīviem.
Neizsmeļama tēma
Pie Rīgā dzīvojošā brāļa Andra atbraukušie pārējie trīs brāļi aizguļas jau pirmajā rītā. Andris sarunājis kaut kādu gadījumdarbu, bet viņi aizguļas! Kaspara Znotiņa Andris iebrāžas dzīvoklī, ieslēdz gaismu, purina augšā, lej virsū ūdeni lielākajam gulētajam — Gata Gāgas Aigaram. Brāļi samiegojušies tusnī iekšā turpat nomestajās ne pirmā svaiguma džinsās un rakstainajos džemperos. Grūti aprakstīt dusmu, vilšanās un reizē gādīga vecākā brāļa rūpju sajaukumu, kādā Znotiņa Andris izsaucas: "Nu kas tas ira!" Visam pa vidu mamma mēģina kādam no dēliem iespiest rokās maisiņu ar zupas ķobi. "Mammu, kur es likšu to zupu?" Mamma neliekas mierā: "Nevelciet to pašu, ko vakar!" Latviešu teātrī arvien biežāk parādās iestudējumi, kuros viena no galvenajām tēmām ir ģimene, pieaugušo bērnu attiecības ar vecākiem. Manuprāt, tā ir viena no latviešu laikmetīgā teātra cerīgākajām tendencēm. Likumsakarīgi, ka visbiežāk tie ir bijuši veiksmīgi (ne vien tēmas ziņā) iestudējumi. Laikam jau tāpēc, ka ģimene kā neizsmeļama un ikvienu skaroša tēma veiksmīgi pilda teātra psihoterapeitiskās funkcijas vārda labākajā nozīmē, kam nav nekāda sakara ar vulgāru reālismu, situāciju atpazīstamību vai didaktiku. Stāstu par ģimeni nav iespējams izstāstīt bez cilvēciska brieduma. Bez personiska un godīga toņa. Tas nevar neatbalsoties skatītāju zālē. Tieši no šāda personiska toņa pozīcijām pašlaik izrādes iestudē Regnārs Vaivars, arvien pārliecinošāk no alternatīvā eksperimentētāja piesakot sevi kā vērā ņemamu vārdu latviešu režijā.
Bračkas nav R.Vaivara pirmais iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī. Pirms 11 gadiem, 1998.gadā, JRT tapa O.Vailda Salomes interpretācija, kas izsauca kaislīgas diskusijas publiskajā telpā. Svarīgi uzsvērt, ka nelīksmoju par to, ka "mākslu mākslai" piekritējs novilkts pie zemes, padarīts par mietpilsoni un beidzot pievērsts reālismam tādā izpratnē, kā sociālistiskā reālisma glezniecībā poļitruki parkā baro baložus. To, cik "reālisms" var būt daudzkrāsains un aizraujošs, rādījis pats Vaivars ar savu Bračku iestudējumu, pierādīdams, ka tamdēļ nav jāupurē sev tuvā irdenā sapņa estētika. Tiesa, izrādē ir nopietnas problēmas ar elementāro sižetu, dramaturģisko grodumu, kas skar otru līniju — kaislību trijstūri. Iespējams, no tās varēja atteikties pavisam, jo brāļu sportiski erotiskā sacensība Aigara Ozoliņa scenogrāfijas 1.stāva boksa zālē izskan daudz nepārliecinošāk kā
2.stāva Burtānu ģimenes ellīte un svētku mikrodramaturģija. Starp citu, tieši beigās ienāk prātā oriģināls — Viskonti filma. Pārējā laikā to piesaukt ir lieki, jo pārliecina jaunradītā realitāte. Bračkas beidzas ar teju operas cienīgu mizanscēnu, kad visi kopā klusumā meditējam par Ingas Alsiņas (citkārt Kristīnes Krūzes) Mares slepkavību. Šī mizanscēna šķiet kā piekabināta no citas operas. I.Alsiņa atrodas neizdevīgā situācijā, jo dramaturģiskās "barības" nepietiekamības dēļ spiesta izmantot Latviešu stāstu striptīza meitenē sastrādātās intonācijas, un viņas Mares rīcības motivācija paliek miglā tīta. Sižetiski pieteiktās pretenzijas ir daudz lielākas — vismaz Dostojevska Nastasjas Fiļipovnas mērogā.
Citādi par ģimeni
Izrādes lielākā vērtība ir brīnišķīgie aktierdarbi un īpašā divdabīgā intonācija, kas ļoti atšķiras no pasaules dramaturģijā populārākajiem sadomazohistiskajiem ģimenes portretējumiem (T.Viljamss, I.Strindbergs u.c.) vai krievu mūsdienu dramaturga Ivana Viripajeva sadzīves dokumentālisma. Burtānu ģimenē spalvas iet pa gaisu, bet tajā nav grūti ieraudzīt arī kaut ko no Darela Manas ģimenes un citu zvēru intonācijām. Regīnas Razumas meistarība aug ar katru lomu. Aktrisei izdodas elegantas virāžas starp grotesku un patiesu smeldzi (īpaši sintētiskās pirts aina), uzburot tipisku sievieti, kas pilnīgi aplami, bet ar mīlestību viena ir audzinājusi savus četrus dēlus un kurai dziedāt dzimšanas dienā "diženi raženi mīīīlējoti" nemaz nebūtu īsti vietā. Ne tik dižena tikko bijusi situācija — rādot ģimenes fotoalbumu, Anita mēģina ieritināties Jūlijam padusē, bet saņem nepārprotamu noraidījumu. V.Daudziņš nebeidz pārsteigt ar savām novērošanas un pārmiesošanās spējām, bez kādiem būtiskiem polsterējumiem vai ūsām radot priekšstatu, ka mūsu priekšā ir gluži citas miesasbūves cilvēks — "stilīgs boksa kluba īpašnieks, sieviešu sitējs, tak cilvēks ar zelta sirdi" (H.Verhoustinska).
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.