Kā tiek teikts: minimums
vārdu, maksimums melanholijas un simts nozieguma mehānisma detaļu,
- ko vēl vairāk no izklaides, kas vienlaikus ir arī māksla, stilā
"tīra manta", vēlēties? Jūtelīgiem cilvēkiem sevišķi tuva
būs skarbā melanholija, kas apdveš katru Boba epizodu. Ziniet,
tāds varens un smalks kino.
Otrpirms.
Tā kā viena no manām "profesionālajām kaitēm" ir citātu kolekcionēšana (es gan tos nekrāju sarkana zīda ietapsētā "citātgrāmatiņā", kā XVII gadsimta augstākās sabiedrības personāži – bija tāds modes atribūts, kuru smalkas dāmas vilka laukā no ņiebura, bet kungi – no frenču iekškabatām, lai acumirklī padalītos ar kādu slavenības paustu gudrību, tā, starp citu...), pavisam nejauši atradu Josifa Brodska izteicienu par "valstu stāvokli" -
помесь
тупика с перспективой/strupceļa un perspektīvas
maisījums. Nu, šķiet, tas der tagadnes Latvijai kā kulaks uz
acs.
Otrs citāts nāk no reliģiska
rakstura tekstiem un arī liek padomāt, kā "mēs"
ikdienā attiecamies ne tikai pret tuvākajiem, bet vispār
– līdzpilsoņiem. Vajadzētu jau Oт
существа — к существу,
о существе — по существу/no būtnes pie būtnes,
par būtni – pēc būtības, bet – kā ir realitātē? Tulkojumam
iespējamas citas versijas, šaubu nav.
Lai kāds man kārtējo reizi
nepārmestu niekošanos ar lingvistiskām blēņām, atgādināšu Melvilu,
ka dzīve sastāv no simtiem visdažādāko "nozieguma mehānisma
detaļu", un šī diena, piemēram, man būs aizņemta ar Ogastusa
Brauna jaunākās grāmatas Kādēļ pandas stāv uz galvas
lasīšanu un recenzijas sacerēšanu par JRT Pieciem vakariem.
Nevis ar smagu darbu – domāšanu par to, kā uzlabot pasauli. Vai
vismaz sevi.
Jauku jums itin visiem dienu!