Clara clarissima

To veda no viena Eiropas karaļnama uz otru, ne tikai ar mērķi parādīt kaut ko neredzētu un eksotisku, bet arī naudas pelnīšanas nolūkos. Klāras pārvešana uz Eiropu bija prasījusi milzīgus līdzekļus. Uzturēšanās izmaksas n ebija mazākas. Neviens nebija varējis iedomāties, cik maksās viņu padzirdīt un paēdināt. Neviens nebija varējis iedomāties, ka bez astoņiem zirgiem nebija ko domāt par šī dzīvnieka izkustināšanu. Četrjūgs izrādījās esam daudz par vieglu. Neviens nebija varējis iedomāties, ka viens vienīgs zvērs spēs piesaistīt tik neaprakstāmi plašu ziņkāri. Klāra izvērtās par vienu no modernās Eiropas pirmajām mediju sensācijām. Jo slavenāka tā tapa, jo lielākus naudas līdzekļus ienesa; jo vairāk tā nopelnīja, jo lielāki kļuva uzturēšanas un izrādīšanas izdevumi. Klāra pārtapa par inflācijas virpulī ierautu saimniecisku pasākumu. Visās malās ļaudis kluptin klupa, lai tikai mirkli uzmestu viņai skatu, arī Ei­ropas slavenības — Prū­sijas karalis un Brandenburgas markgrāfs Frīdrihs Lielais, Vācijas ķeizars Francis, Austrijas lielhercogiene Marija Terēzija, Saksijas Augusts Trešais un visbeidzot Francijas karalis Ludvigs piecpadsmitais. Versaļas dārzos Žans Batists Udrī Klāru rūpīgi uzgleznoja. Tādēļ mums viņas tēls tik pie­ejams. Pat Latvijas teritorijā varēja manīt šā notikuma atbalsi. Vecais Stenders, aprakstot savā Augstajā gudrības grāmatā šo aizraušanos ar degunradzi, izsakās: "Šāds zvērs tape viņos gados caur lielu Jelgavu vadīts un par naudu rādīts." Kaut arī Klāra bija pirmais degunradzis, kurš soli spēra Eiropas kontinentā, tā tēls nebija gluži nepazīstams. Jau XVI gadsimta sākumā slavenais gleznotājs, vara griezējs un kokgriezumu zīmētājs Albrehts Dīrers bija radījis priekšstatu par degunradzi, pats to nekad neredzējis. Kaut arī Dīrera vienreizējās gleznošanas spējas augstu tika vērtētas, Udrī laikā valdīja uzskats, ka tiešam novērojumam daudz lielāka ticamība, līdz ar to vērtība. Šī atziņa stingri mainīja tā laika sabiedrību. Ja līdz XVIII gadsimta sākumam mutiskā kultūra vēl arvien bija spēcīga pat aprindās, kurās rakstu kultūra nebija sveša, ja vēl arvien zināšanas bieži nodeva ar stāstu, atmiņu fragmentu un atkārtojumu palīdzību, tad vienlaikus ar Klāras parādīšanos arvien svarīgāku vietu ieņēma tās liecības, kuras nebija nepieciešams atcerēties, bet tikai sameklēt nepieciešamības brīdī. Garo atmiņu atvietoja īsā atmiņa. Nepārtraukti plūstošās zināšanas atvietoja saraustītās un fragmentārās. Un šī īsā atmiņa radīja pārrāvienus. Tā ir vēstures ironija, ka Dīrera atmiņu tēls ilgus gadus bija spēcīgāks un pazīstamāks nekā Udrī. Tāpat kā bieži aizmirstam, kur šodien esam saglabājuši savu elektronisko atmiņu kādā piegādniekā, tā tas arī notika ar Klāru. Neilgi pēc tās uzgleznošanas to pārdeva Meklenburgas un Šverīnas galmam. Audeklu ievīstīja un novietoja noliktavā. Tikai nesen tas no jauna uziets un restaurēts ar Kalifornijas Gettija muzeja līdzekļiem. Atgriezusies no aizmirstības, Klāra ne tikai atkal iekaroja plašu aprindu uzmanību, bet vēlreiz devās pasaules ceļojumā. Šopavasar tā atgriezusies mājās, un viņai par godu sarīkota nozīmīga izstāde par dzīvnieku glezniecību Šverīnas mākslas muzejā. Tiem, kas spēj uzburt tēlus sev acu priekšā, nekur nav jābrauc. Citiem iesaku doties uz to Jelgavu, ko pazīstam kā Šverīnu, lai pasērstu pie Klāras.