Desmit mīlas definīcijas
Lakoniska, tādēļ formā šķietami viegla ir Noras Ikstenas jaunā grāmata. Gribētos tāpat — īsumā izstāstīt, kāpēc man tā šķiet. Par to, ka tās varoņi tikai mīl, jau minēju. Nākamais — tik ietilpīgajā stāstā, kur jau pēc pāris nodaļām šķita, ka pazīstu tā varoņus un sekoju līdzi viņu domu gaitai un emocijām, ir fiziski maz teksta, taču tas ir meistarības jautājums, un paliek pieredzējušās rakstnieces ziņā, kā viņa to panākusi. Skaidrs, ka izvērstiem mīlas romāniem, kas rit aizpagājušā gadsimta tempā, mums laika nevienam nav. Ne rakstītājai, ne lasītājiem.
Teksts sadalīts īsās nodaļās, pat pantos, kā tie nosaukti grāmatā. Lai gan kopskaitā to ir 69, uzskatu šī erotiskā skaitļa pieminēšanu virsrakstā vienīgi par rotaļīgu kaprīzi; ne jau pozas grāmatā ir analizētas, bet mīlestības veidi un attīstības fāzes. Ik pēc dažām nodaļām ir pants, "kurā mīlestības parādās kā..." Vismaz desmit netveramas mīlestības definīcijas salīdzinājumu vai asociāciju veidā tiek sniegtas lasītājam pārdomām. Mana ir 48.pantā: "Viņš neredz to, ko viņi redz, viņš redz, ko viņi neredz."
Grāmatā erotika un fizioloģija ir gan. Jau pierādījies, ka latviski par fizisku mīlestību izteikties ir diezgan grūti, lai neizklausītos rupji vai melīgi. Nav mums, latviešiem, tradīcijas droši un precīzi runāt un rakstīt par to. Varbūt izņemot Albertu Belu un Zigmundu Skujiņu, vairāk prātā nenāk. No jaunākajiem? Seksa slejas apskatniece Dace Rukšāne pamocījās un tad paklusām tomēr pārslīdēja attiecību un sadzīves psiholoģijas tēmās. Amour fou tā nav — sieviete un vīrietis mīl, ne tikai sievietei gatavojot mīļotajam melnos rīsus un lejot sarkanu vīnu, bet arī vīrieša mēlei slīdot "pār viņas miesu — no zoda lēnām pār kaklu, līdz krūšu bedrītei, tad apņem to galiņus, tad slīd vēl zemāk līdz nabai, tad vēl zemāk līdz viņas apakšiņai". (154.lpp.) Lai gan Ikstenas īsto rakstības stilu, ja vien var iedomāties, ka tāds stabili vispār ir, es saskatu Noras stiprajos vārdos: "Viņas nāk un noslauka no zemes virsas mākslīgo krāšņumu — ar paplāniem matiem, ar lieliem dibeniem, varenām krūtīm, ar vēderiņiem, ar ciskām, kas notrīc, ar vājām rokām, kas stiepušas smagumus, ar ikriem, kuros iegravēts tumšs vēnu raksts, ar sejām, kurās ierakstīta viņu dzīve, — tik daiļas kā Dieva radītas viņas nāk šajā pļavā." (76.lpp.)
Nevaru piekrist grāmatas literārās konsultantes Gundegas Blumbergas idejai, ka Amour fou ir pietiekami universāls stāsts, lai būtu viegli tulkojams citās valodās. Vispārcilvēcisks, jā. Bet blīvā valoda ar jēdzieniem un frāzēm plašā latviešu valodas kultūrslāņu amplitūdā tulkošanai varētu būt nopietns šķērslis. Ne velti nodaļas nosauktas par pantiem — nonāku pie domas, ka manā priekšā ir Noras dzejoļu grāmata. Amour fou ir poēma par mīlestību ar sanumurētiem atsevišķiem dzejoļiem, sarakstītiem dzejprozā, ar ļoti stingru valodas ritmisko struktūru un dzejai raksturīgo koncentrēto izteiksmi un tēlainību. Kā, piemēram, lai pārtulko teikumu "Jo balti ziedi, jo melnas ogas" pantā par neatbildētās mīlestības ievu laukiem? To var izdarīt tikai atdzejojot.
Ir tik veldzējoši kopā ar grāmatas mīlētājiem/nemīlētājiem nonākt pie atziņas — pat ja viss būtu ideāli, tad arī nebūtu miera, jo ideāls sekss un pat ideāla attieksme vēl nav mīlestība. Bet to, ka mīlestība jāsargā, pat ja nav vienprātības, kāda tā patiesībā ir, abi varoņi saprot tad, kad naids un nodevība smagi izdzīvota un izsāpēta. Un, tiekot pāri skarbajām dzīves epizodēm, teksts nezaudē uzmundrinošu ironiju, kas tomēr vēl neko neatrisina: "Pietiek ņemties, Ada, gudrīte, smukulīte, — tev priekšā visa dzīve un viss šīs zemes maskulīnais haoss." (171.lpp.)
Protams, šī ir sievišķīga grāmata. Ne tāpēc, ka vīrieši mazāk plosa sevi zudušas mīlas dēļ, tā es sen vairs nedomāju, tomēr mazāk vārdiem runā par to gan.
Neesmu pietiekami iezīmējusi grāmatas nozīmi Ikstenas daiļrades attīstībā, kur tā līdzīga iepriekšējiem Dzīves stāstiem, pa vidu vēl taču tapa Imanta Ziedoņa Nenoteiktā bija un Esamība ar Regīnu.
Izlasīju šajā grāmatā to, ko gribēju, un tas man patika.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.