Dzeja. Iveta Šimkus

*** ostmalas sāļais vējš rausta mākoņu skrandas pelēkās ziemeļu debesīs neskūti rugāji pīlādžu sājums mutē aukstiem smilšainiem pirkstiem zem meiteņu svārciņiem lien bet brālis tam gejs dienvidu maigais zefīrs bauda dzīvi kā nektāru saldu trinkšķina liru Grieķijas kalnos un raksta dzeju *** kā es attālinos no tevis lidmašīnu baltie diegi uzplēstās rētiņas sašuj cik reižu es esmu mirusi tā skatīdamās oda spārni pret stiklu zirneklis mēnesnīcā rāpo velk gliemezis sliedi cik reižu tu noskaties savā aiziešanā tas nav stikls tā ir bezgalība vēsa un gluda pret ko tu triecies gaidot apžēlošanu visu jautājumu atbilde ir klusums tik debesīs švīkas dzēšas ar vēju cits viss vairs nevar būt nebijis un atgriežas atgriežas neizdzēšams *** suns pār uzartu lauku oktobra saule zelts ūdenī caur lapām caur gaismu skaidrojas un grimst visu pārvērtību cēloņi lai kur tu ietu prāta drāšu kaste pret debesīm un valodas cietums lai kur tu ietu trūkst dažu vienkāršu lietu klusuma sevis vēl būtu labi pa ceļam kaut kur saulē iesilis akmens suņa vēsais miklais purns *** lapseņu spārni pret vēju dzīve kā nektārs ezera niedres galā pats tu kā niedre vējā vai vilnis vai atspulgs visam kas laika laivā uz ūdens vai pats bijis ūdens nu aizpland kā vējš lapsenes baudkāros spārnos *** laika serde ir tukšums to saproti kad tevi noloba kā mizu augļa saldums izlīst kādam pār lūpām kā līme un asāk par nazi grauž neziņas tārps ielocījusies tevī jautājuma zīme laika serde ir tukšums to saproti kad dziļdomīgi kāds tevī sēkliņas kā daudzpunktus kaisa būt vai nebūt par stilu ir jautājums kas pārdomas raisa *** kāda nāve tevī aizkrāso visus tukšos laukumus tu jūties pabeigta glezna ainava rīta gaismā klusā daba ar beigtu zīlīti zemē ieaudzis traktors šķūnis muguru lauztu spāres kā spārni pret debesīm malkasceļi purvā dzirdēt kā ausmā krīt āboli pamestos dārzos kailcirte sirdī *** grimst ainava naktī notecējušas sveces nenokopts galds un saulriets sakusis ar meža biezo silto tumsu tavs skatiens ir zvērs acu dobumos ieslodzīts ūdens kam nepārraut dambi uguns kas laizās gar krastu asns ko tūlīt uzars nazis kas triecas pret akmeni es to neredzu dzirksteles iekrīt naktī *** apvilksies peļķes ar biezu ādu izvilksies apses kailas novilksies pelēka debess aizvilksies aizkaru ailes uzvilksies tonis uz si pievilksies domas ar mi pavilksies gaudenas runas būs labi būs labi netici māņiem kā punkts uz i ievilksies visa šī šļura līdz jāņiem *** kaut kas jau ir noticis vienmēr kad ieraugi saulē kūst liedags augšā rāmi debesu aitas ganās lejā mierīgi elpo jūra zviln diendusu vētrasputns uz baltas buras kaut kas jau ir bijis kad atrod krastā masta atlūzu lausku vai zābaka zoli vienmēr kaut kas jau ir bijis kad gribi ko solīt *** ūdenszīme sniegs plaukstā līniju kanāli pārplūduši domu laukumi tukši vārdu baloži pārnēsā slimības pārnēsā vientulību baznīcu kupolus jumtu dakstiņus kāds drupatām kaisa kad plaukstas venēcijā paisums dzird viņa gondolu šļakstus *** pa plānu plānu ledu sudrabpelēks rīts un putni gaitā gausā caur miglu slīd guļ klusums ezeram uz sirds un ezers Dieva plaukstā pa plānu plānu ledu it visu vēršot jokā skatiens klīst kā nogrieznis no sirds uz sirdi un ielūst pašā viducī un iekrīt Dievam tieši rokā *** postmoderna nopūta lielie vēstījumi sairuši ielāpos šņorēs cilpās var pasauli lāpīt var pakārties vai sašņorēt zābaku un staigāt svilpodams *** zili dzelteni kupoli pelēkās debesīs izlien caur plāno miglas zīdu oktobra smilšu pulkstenis skatlogā iela kā sastrēdzis teikums bez jēgas un pieturzīmēm kāds skraida ar lukturi rokās un vicinās zināms ko meklē un velti noraso rīts bez prieka ieņemts bet pareizticīgs un zeltīts *** ainavas bezgalīgais skarbums izdedzis lauks un baznīca akliem logiem tālumā mierīgi lejup raugās kalni rievotām pierēm kurā pusē mūžībai mēs stāvam varoņi cietēji kāvēji nodevēji Sasunas Dāvids duduku spēlē skaņas izklīst vējā un savieno izdegušo bezgalību ar sirdi *** atzīstos norakstīju no jūras tos dusmu izvirdumus un piedošanu no lēni krītoša sniega zilganā krēslā neiespējamo no sapņa par ziedēšanu piesnigušā laukā nejaušību oli no bezgalības un izlīgumu soli pa solim kā apvāršņa vīli saulrieta skrandām