Dzejnieks Ronalds Briedis šodien saņems Ojāra Vācieša Dzejas balvu

Tādā ziņā ar Vācieti sajūtu radniecību. Tā ir laikmetīga dzeja, īpaši tagad, kad dzejā renesansi piedzīvo sociāla tematika. No Vācieša var mācīties, kā rakstīt dzejoļus. No Ziedoņa — kā veidot krājumus." Balvu, kas svinīgā sarīkojumā Operā tiks pasniegta šovakar, R.Briedis izpelnījies par krājumu Karaoke, ko izdevis Neputns. "Pārsteigts jūtos gan. Priecīgs arī," saka dzejnieks. "Protams, kritiķi norāda, ka esmu margināla parādība latviešu dzejā, jo jaunajā krājumā pievērsos stingrajām pantu formām, bet... Tā ir mana šodienas pasaules izjūta." Kāpēc tomēr stingrās pantu formas? "Varbūt tāpēc, ka verlibru daudz ekspluatē. Bija saistība arī ar krājumu. Tas saucas Karaoke, ienāk muzikālie iespaidi, nereti atsauces uz dziesmām. Četrrindītes, piedziedājumi — tie ir raksturīgi elementi. Forma ir arī harmonizācija, tieksme uz sakārtotību." Literārā valoda, kā saka R.Briedis, "glauda loģiku pret spalvu", un teksts pats pasakot priekšā, kā grib, lai to uzraksta. "Ne tikai dzejnieks izmanto valodu, valoda vairāk izmanto dzejnieku. Valoda plūst cauri, un dzejnieks faktiski ir rezonators. Cik labi izdodas ļaut valodai izpausties, no tā arī atkarīgs, cik dzejnieks labs. Tādā ziņā valoda pati pieņem formu, kas, protams, ietekmē saturu. Ļevs Vigotskis ir teicis — ja gribat aprakstīt dramatiskus notikumus, labāk izvēlēties lēnāku formas plūdumu. Lasītājs gaida, rodas spriedze. Kā Hičkoka filmās, kad varonis iet pa tumšu gaiteni, soļi lēnām čīkst. Lasītājs gaida, kas tagad būs, bet viņš iet lēnām." Nereti dzirdēts, ka autors raksta kādam iedomātam adresātam. R.Briedis tam nepiekrīt. "Pirmais testētājs, protams, esmu pats. Tas ir vienīgais lasītājs, uz ko var orientēties, jo tad esi maksimāli godīgs. Raksti tā, kā tev patiktu, un tad ir iespēja, ka arī citiem te būs kas radniecīgs. Nedod Dievs, visi tie autori, kuri domā, ka lasītāji nesapratīs, ka vajag viņiem atvieglot tekstu, nolaisties līdz abstrakti iedomātam līmenim... Tas nestrādā. Kad es rakstu, vispirms domāju, kā man patīk. Pēc tam rādu kolēģiem." Līdz pirmajam R.Brieža dzejoļu krājumam ceļš ildzis astoņus gadus. Līdz Karaokei — četrus. "Smejos, ka ģeometriskā progresija pieprasa, lai nākamais būtu pēc diviem. Neesmu no tiem, kuri raksta daudz un viegli. Man dzejolis top ilgi, lēni un maz. Prozaiķi apbrīno dzejniekus, ka viņi var gaisīgi būt, raksta, kad iedvesma. Dzejnieki apbrīno prozaiķus, kas var izdomāt, ko rakstīs, un tad sēdēt no desmitiem līdz četriem ar pusdienas pārtraukumu. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka dzejolis — tas ir romāns miniatūrā. Ļoti koncentrēts vēstījums." Vai rakstāt dzejoļus vai krājumus? "Interesants jautājums. Laikam krājumus. Labas dzejas tik daudz, ka, godīgi sakot, atsevišķi labi dzejoļi mani vairs neinteresē. Interesē kopīgais teksts. Un krājumā būtībā katrs dzejolis ir kā rindiņa lielākā dzejolī." Savus dzejoļus viņš iesaka lasīt krājumos. "Protams, katrs lasītājs ir individualitāte ar savu pieredzi, un es pieņemu, ka ir dzejoļi, kas uzrunā arī atsevišķi. Katram ir sava valodas pieredze. Mani visvairāk interesē viedokļos, recenzijās alternatīvais lasījuma veids. Es taču zinu, ko pats esmu tur ielicis. Protams, tas nav tieši tas pats, kas izdomāts, jo tad jau būtu garlaicīgi rakstīt, bet ir gultne.