Bet, protams, ne jau dziesmu un/vai to izpildītāju muzikālās kvalitātes ir noteicošais fundaments, uz kura tiek būvēts Eirovīzijas šovs, kurš šogad sasniedzis tik pompozi impēriskus mērogus, ka jau kļuvis bezjēdzīgas politiskās lielīšanās objektu – fakts, ka Maskavas Oļimpijskij arēnā esot savilkta viena trešā daļa no visā pasaulē patlaban esošajiem škidrkristālu megamonitoriem raksturo Krieviju drīzāk kā negausīgu žurku-menedžeri, kas visu, ko pati nevar aprīt, tomēr savilkusi savā aliņā un kurai štrunts par to, ka „šajā nedēļā visā Eiropā nevar notikt neviens nopietns un vērienīgs šovbiznesa pasākums, jo visa tehnika ir pie mums” (tā Eirovīzijas Krievijas puses producents lepni atzīst TV kanālam Kuļtura). Ko tagad darīta nabaga Madonnai, kam arī ir mānija spoguļoties kristāliskajās plaknēs, - nošauties, vai?
No otras puses, pat bērnam ir skaidrs, ka zviedru vokāli instrumentālais ansamblis ABBA un kvarteta melodiskās dziesmas joprojām dzīvo miljoniem cilvēku atmiņās ne jau tāpēc, ka 1974. gadā uzvarēja Eirovīzijā. Šis šovs darbojas pēc atsrādātas shēmas: trīs minūtēs dalībniekam ir (1) JĀPĀRSTEIDZ un (2) daudz maz kvalitatīvi jāatbilst kādam tautu masām atpazīstamam populāram muzikālam standartam. Vai – tas gan var notik ekstrēmi reti – ir jāuzrodas tādam „mūzikas tīrradnim” kā šova Anglija atrod taklantus nesenā sensācija Sjūzena Boila. Nu, šogad Eirovīzijā savas Boilas nebūs. Kaut arī šī Apvienotās Eiropas gada galvenā izklaides TV raidījuma mērķauditorijai – parastajam skatītājam - absolūti visi šova „mazajās” nacionālajās atlasēs uzvarējušie dalībnieki savā ziņā ir tādas „anonīmas mājsaimnieces boilas” (ar ļoti retiem izņēmumiem – nu, šoreiz tā ir internacionālā zvaigzne Kāsa).
* * *
Tagad, kad jūs jau zināt – Latvijas dalībnieks Intars Busulis nav iekļuvis 2009. gada Eirovīzijas finālā – atliek vien secināt: nu, un? Arī Fomins & Kleins tur neiekļuva, bet Cosmos, Bonaparti.lv, Arnis Mednis un F.L.Y. kūļājās finālistu tabulas pašā lejasdaļā, bet par Eiroveiksminiekiem patiesībā var uzskatīt vien Valteru ar Kažu (5. vieta), Brainstorm (3.), Pirates of the Sea (12.), nerunājot par Mariju N., kas bija pirmā un vienīgā. Nu, un? Kuri no minētajiem ir „īsti mūziķi”, spējīgi ilgtermiņā nodrošināt, vienalga, lokālu vai starptautisku savas karjeras dzīvotspēju? Kuri – vien frīkains „eiroprojekts”, kas aizmirstas jau pēc gada? Un kuriem no šiem Latvijas mūziķiem Eirovīzija ir garantējusi/nodrošinājusi kaut jēl kādas attīstības/atpazīstamības – atkal, vienalga, lokālas vai internacionālas - perspektīves?
Ja, kā latvieši tagad mīl teikt, „pa lielam”, tad I un II pusfinālu konkursantu muzikālās kvalitātes bija ļoti švakas (tiesa, uz krimināli vājā I pusfināla dalībnieku fona, Busulim ar savu aritmisko, nemelodisko, grūti fonētiski uztveramo un nevienam no ejošajiem Eirovīzijas „formātiem” nekādi neatbilstošo Probku vēl bija reālas iespējas tomēr izvilkt lozi-ceļazīmi uz finālu, ja, savkārt, viņš būtu izlozējis piedalīšanās numuriņu tajā kārtā...). Visvairāk žēl, ka džezorientētais Busulis, kuram ir teicamas vokāla stilista dotības, neuzskatīja par nepieciešamu mierīgi apsēsties un pafunktierēt: bet kas ir tas labākais, ko es varu Eirovīzijai patlaban piedāvāt? Tak ne jau dziesma, kuru pirmajā klausīšanās reizē ir pagrūti ne tikai novērtēt, bet pat klausīties? Dziesma, kas noteikti nepieder nedz „lipīgo”, nedz „roķīgo”, nedz „dancojamo”, nedz „primitīvo meldiņu” šķirai. Turklāt – šis izmocītais pesimistiskā lūdzēja tēls (pieļauju, vidējstatistiskajam Eiropas TV skatītājam ir grūti izprast Probkas „liriskā varoņa” smalkās dvēseles mokas, jo sevišķi, ja tas nezina valodu – un S.Timofejeva atdzejotais J.Elsberga teksts ir lingvistiski gana sarežģīts: pat mani krievu draugi, kurus par muzikāli mazizglītotiem nekādi nevaru saukt, ilgi domāja, ka „vot kak” vietā Intars dzied VODKA! Un uzskatīja, ka Busulis ironizē par kādu pohainu jaunkrievu bagātnieku...)
Ja kāds no abu vakaru muzikālās jezgas un simtiem reižu dzirdētu trokšņu kakafonijas (disko, balāžu, nacionāli kolorātu muzikālu muļķību stila mistra) dalībniekiem paliek atmiņā, tad tikai komplektā ar šovu. Kura, starp citu, Busulim nebija – vai tad to nevarēja paredzēt, pat ja uz vietas, Maskavā, ieraugot stadiona-skatuves necilvēcīgos apmērus, nāktos improvizēt?
Kas būtu skaistais grieķis Sakis Rouvas ar savu pliekano naktsklubu dance music, ja ne viņa efektīgais iznāciens? (salīdzinājumam – ungārs, kurš dejo pulka labāk, bet dzied ne sliktāk, tikai šova numurs neizdevies; rezultātā grieķis tiek tālāk, ungārs ne).
Un cik reižu var skatīties, kā pliku tēviņu fonā plosās viena botoksu pārlietojusies ukraiņu mātīte (bija taču jau Ruslana, Anija Loraka – tajā pašā agresīvā muzikālā erotisma stilā)? Bet, redz, šis joks ar slāvisko temperamentu joprojām nostrādā (nav taču brīnums, ka Eiropā cieņā ir slāvu cilmes prostitūtas – neaizmirsīsim, cik spēcīgi uz trijās minūtēs lēmumu – patīk/nepatīk – pieņemšanu skatītājā iedarbojas zemapziņā mītošu un ar efektīgo šovu atmodinātie uztveres kodi)...
Nostrādā arī lipīgais melodiskais primitīvisms, drusciņ uzprišināts ar eksotiski nacionāliem motīviem un burvīgu PR pasaku par mīļu baltkrievu puisīti, kuram tā vietā, lai kopā ar jauno māju – Norvēģijas – kaimiņbērniem ļautu slēpot, bargais tēvs spiež čīgāt vijoli; un, re, kāds rezultāts (norvēģa Ribaka gadījums). Bet dziesmiņa taču tik banāli salda kā Piparmētru ledene.
Nostrādā arī mīts par nordisko atturību un noformējuma eleganci, kura kopā ar jauki rēnu, neizspīlēti temperamentīgu un pusmērā vokāli atzīstamu muzicēšanu dod labu, ausij tīkamu rezultātu. Tikai tā var izskaidrot Igaunijas, Īslandes, Zviedrijas meiteņu panākumus, jo, nopietni vērtējot, ne tur operdīvu balsis, ne oriģinālas melodijas. Tas viss jau sen (un labākā kvalitātē) dzirdēts.
Un tā tālāk, un tā joprojām.
Plus, šaubu nav, dažādi kuriozi, par kuriem brīnies – kā vispār tie (numuri) izsprukuši finālā? (Somija, Bosnija - Hercegovina, Rumānija no I pusfināla, Albānija, Horvātija, Moldova II pusfinālā). Plus neslēpti klaja simpatizēšana uz politiski angažētiem projektiem (Izraēlas gadījums) vai obligātā orientēšanās oientālēs un, būsim godīgi, musulmaniskās publikas gaumi – lētu popdisko ar potenciāli vēderdeju eksotiku un pliku pakaļu gorīšanu (Turcijas, Azerbaidžānas valstu numuri, kas tika finālā).
Nu, redzēsim, redzēsim, kas no šī divdesmitnieka rasola, šīs muzikāli neizteiksmīgās nacionālo sīkambīciju un seksuāli ritmizēto konvulsiju cīņas sanāks, kad sestdienas vakarā komandai pievienosies britu pārspīlētu rīkli aurojošā superbanalitāte Džeida, franču aizsmakušā šansona veterāne Kāsa un divas muzikāli mazizteiksmīgas, toties ambiciozas dūjas no Spānijas un Slāvijas.
(nobeigums sekos)