Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Ekoloģiskās dekorācijas

Aviņonas festivāls apliecina zināmo — dvēseli un prātu satricinoši iestudējumi rodas reti


Aviņonā veiktā socioloģiskā aptauja rāda, ka teātri reizi mēnesī apmeklē 7—13% cilvēku, kamēr kino — 95%. Teātris drīzāk ir minoritāte, nevis kaut kas elitārs (komentētāju bažas) — secina sociologs Emanuels Ethis (Le Nouvel Observateur), kurš festivāla fenomenu pēta jau vairākus gadu desmitus. Festivāla gaisotnē ir jūtams Žana Vilāra 1947.gadā iedibinātais izteikti demokrātiskais uzstādījums. Viņa nolūks bija iedot jaunu elpu salonos un sarkanos samtos novārdzinātajai teātra mākslai, un kur vēl to labāk izdarīt nekā Aviņonas mūru antibutaforiskajā īstumā? Aviņonā vēsturiski tiek dota zaļā gaisma eksperimentiem, īstenota arī pašlaik laikmetīgajam teātrim tik pašsaprotamā decentralizācijas ideja

Arī Aviņona 2008, turpinot tradīciju, prasīja no sava skatītāja ērtus apavus un veiklas orientēšanās spējas kartē — spēles laukumi bija izkaisīti pa visu pilsētu. Uz vairākām izrādēm autobuss veda ārpus Aviņonas — karjeriem, klosteriem. Kad, soļojot pa tiltu pār Ronu pēc kartē norādītās bultiņas, no vietējiem uzzinu, ka eju pareizā virzienā, iet jāturpina vēl vairākas stundas, un tilta galā nebūs nekāds teātris, apsolu sev, ka, rakstot pārskatu par festivālu, būšu tik nešpetna un uzrakstīšu sen krājušos lūgumu visiem netradicionālo telpu izmantotājiem — lūdzu, bultiņas kartēs zīmējiet mazāk radoši!

Kino kārdinājums


Vilārs vēlējās radīt jauna tipa publiku, kas aizstātu bagātnieku galvaspilsētas kultūras monopolu un viņu privāto teātru apmeklējumu gaumi. Demokratizācija skāra arī biļešu cenas. 1951.gadā Pāvesta pils pagalmā rīkotās izrādes ar Žerāra Filipa piedalīšanos — Korneja Sidu un Kleista Homburgas princi — kļūst par apvērsumu franču mākslas dzīvē. Ar Aviņonas festivālu piedzimst jauna veida teātris un jauna rakstura tautiska publika (arī gados jauna; jaunieši pirmsākumos tiek īpaši aicināti, piedāvājot naktsmītnes skolās un citviet). Amizanti sirsnīgā veidā šī tradīcija turpinās vēl šobaltdien. Nekādu sarkano paklāju vai "ļoti svarīgo personu" zonas. Katras izrādes norises vietā nolikta koka būdiņa, kas atgādina kāda pasakas personāža namiņu no skolas ludziņas. Divi lodziņi — pie viena par visai demokrātiskām cenām (līdz 25 eiro) var nopirkt biļetes, pie otra — izsniedz ielūgumus presei un dalībniekiem. Vilāra ideja — "masu skatītājs, augsti kulturāls repertuārs un neburžuāziska režija, kura nefalsificē mākslas darbus" — ,joprojām darbojas. Vilārs atver ceļu uz festivālu arī citām mākslām — 1966.gadā Aviņonas festivālu atklāja horeogrāfs Moriss Bežārs un viņa Divdesmitā gadsimta balets, bet 1967.gadā — pirmo reizi festivālā parādījās kino — Žana Lika Godāra filma Ķīniete.

Šogad kino priekus nodrošināja kinoteātris Utopija (kaut kas līdzīgs Aviņonas K.Sunim), kur paralēli četrās nelielās zālītēs visas dienas garumā varēja skatīties labu Eiropas kino. Filmu dēļ brīžiem bija pat grūti aiziet uz obligāto skatāmvielu — teātri. Vai tikai teātra kritiķiem tā šķiet, ka kino biežāk iespējams saņemt mākslas baudījumu, ne tikai uzmundrināt sevi ar apziņu, ka nav labu un sliktu izrāžu, teātra procesam visas vienādi vērtīgas un no katras kaut ko var mācīties. Aviņonas teātra festivāla viens no spilgtākajiem mākslas piedzīvojumiem saistās ar kino. Režisora Ari Folmana animācijas filma Valsis ar Baširu (Izraēla, 2008, 1h 30) — viens no Kannu 2008 atklājumiem — ir satricinoša. Tās pamatā ir dokumentāls stāsts un dokumentāli varoņi — Izraēlas armijas karavīru atmiņas par pirmo Libānas karu 80.gadu sākumā un masu slepkavībām palestīniešu bēgļu nometnēs. Dokumentālās animācijas žanra nosacītība (Latvijā piemērs — Čiža acīm) izrādās reti pateicīga, lai izbēgtu no patētikas un didaktikas, tā vietā liekot savdabīgu, pat poētisku tēlainību. Acīmredzot mākslinieki ir sapratuši, ka tēma par mūsdienu karavīru dzīvi/elli pēc savām "misijām" kļūst arvien aktuālāka. Pārliecinoši par to runā arī dāņu režisore S.Bīra filmā Brāļi. Kā patiesībā jūtas mūsu laikabiedri, kas kopā ar visiem, ārēji ne ar ko neatšķiroties, sēž bārā un miermīlīgi tērzē? Kā dzīvot, ja sapņos nepārtraukti rādās divdesmit seši nošautie suņi? Bet par nošautajiem cilvēkiem nav pat iespējams sapņot?… Otra kinoteātra Utopija pērlīte — melnā komēdija Jautrās bēres — filma, kas pierāda ābeces patiesības, ka komēdijai vispirms jābūt smieklīgai līdz vēdera muskuļu sāpēšanai. Tieši tik elementāri. Šim žanram neeksistē tabu tēmas, bet tās drīkst izmantot tikai gadījumā, ja piemīt tik eleganta humora un mēra sajūta kā britu režisoram Frankam Ozam. Mēra sajūta gan šajā gadījumā nozīmē spēju gaumīgi saorganizēt totālāko neprātu, kas rodas jau no filmas pirmā kadra, kad bēru kantora darbinieki atved un skumjā falšumā pieliec galviņas pie neīstā tēta zārka. Un tas vēl ir tīrais sīkums.

Festivāla demokrātiskais raksturs izpaužas arī visā pilsētā pieejamās izstādēs — par velti vai dažiem eiro. Žana Vilāra Mājā bija skatāma īpaša ekspozīcija, veltīta 1968.gada notikumiem Aviņonā. Mākslas skolā — Žoana Legilerma (Cirks šeit/Cirque ici) instalācijas un režisora Antuāna Vitē fotogrāfiju izstāde, kurā iemūžināta vēsturiskā Aviņonas publika izrāžu laikā. Bija iespējams iepazīties arī ar ekscentrisko animatoru — brāļu Kveju melnbaltajām makabrajām spēlītēm (asociāciju rinda gara — Bruno Šulcs, Francs Kafka, Jans Švankmaijers, Luijs Karols u.c.) 66 gadus vecie dvīņubrāļi — Stīvens un Timotijs — paši atzinuši, ka viņus ietekmē arī Bēlas Bartoka, Bernarda Hermanna un Karlheinca Štokhauzena mūzika. Kveji 2007.gadā ar izstādi Dormitorium bija arī kinoforuma Arsenāls viesi.

Kasteluči radioaktīvais vizionārisms


Ekoloģisko dekorāciju — cildeno mūru majestātiskumu un grandiozitāti visspēcīgāk iemieso Pāvesta pils pagalma spēles laukums. Tajā tika spēlēta arī Romeo Kasteluči triptiha pēc Dantes Dievišķās komēdijas pirmā daļa — Elle/Inferno. R.Kasteluči 1981.gadā kopā ar sievu, dramaturģi Kjāru Guidi un māsu rakstnieci Klaudiju Kasteluči nodibina Societas Raffaello Sanzio. Šī trupa kļūst iezīmīga ar savdabīgu vizuālu, ļoti juteklisku, fizisku teātra valodu, kas uz skatītāju iedarbojas ļoti spēcīgi, var teikt — fizioloģiski (neatkarīgi no vēlākā estētiskā vai emocionālā novērtējuma). R.Kasteluči veido multimediālus iestudējumus starp operu, video, instalācijām, glezniecību un arhitektūru. Viņa valodai raksturīgas lielas panorāmiskas vīzijas, ekstrēma skata dinamika, īpaša skaņas/trokšņu partitūras veidošana, kā arī bērnu un dzīvnieku izmantošana. Tas viss ienāk arī Dantes Dievišķās komēdijas interpretācijā, kas viņu vilinājusi jau sen, bet no kuras līdz šim režisors baidījies. "Priekš manis tā ir terora grāmata (..) Tā ir radioaktīva," intervijā saka režisors, kuru ar teātri saista liktenīgas attiecības: uz jautājumu — "kāpēc izvēlējāties izpausties teātrī?" seko atbilde: "Tā nebija izvēle. Es iekritu teātra dimensijā." Elle veidota kā murgs, no kura nevar pamosties. Savu pārliecību, ka skatītājs zināšanas no izrādes uzsūc caur ķermeni, ādas porām, režisors paudis ļoti konsekventi. Viņaprāt, arī literārais teksts režisoram savā interpretācijā ir jāuzsūc "gluži kā slapja krekla mitrums". Teksts kalpo tikai kā atspēriens režisora grandiozām vīzijām. R.Kasteluči atradis ļoti precīzas elles izjūtas, miksējot totālu vientulību ar klaustrofobiskām sajūtām no saķēdētības pūlī. Skatuves priekšplānā piesieti vilkusuņi pa vienam tiek palaisti vaļā, un tie plosa vatenī ietinušos Romeo Kasteluči. Kails, tikai gurnautā tērpies cilvēks lēni soli pa solim uzrāpjas pašā pils korē. No turienes viņš met basketbola bumbu aptuveni astoņus gadus vecam zēnam. Zēns pāris reižu pamētā bumbu, un pie katra atsitiena atskan griezīga stiklu šķindoņa. Šī fiziski nepanesamā skaņa kļūst par vienu no izrādes skaņu celiņa vadmotīviem. Vēlāk no mūra lūkām tiek mesti zemē arī maisi ar stikliem, pie katra atsitiena monitoros degošie burti izdziest. No "etoiles" paliek pāri tikai "toi". Zvaigznes — tu. Jā, didaktika ir tā, kas var atgrūst no Kasteluči redzējuma. Arī mazo bērnu izmantošana, turklāt tik vēlā vakara stundā. Īpaši 2.daļa — Šķīstītava (kāds fasādē lielisks tētis — uzvalks, sieva, labs dzīvoklis un darbs — izvaro savu dēlēnu) liek vaicāt, vai guvums ir tik liels. Vai nebūtu prātīgāk laist puiku spēlēt bumbu saulītē (šī izrāde notika dienā), nevis piedalīties pieaugušo kolektīvajā psihoterapijas seansā? Paradīze, kuru režisors uzskata par "visbriesmīgāko dziedājumu", bijusi veidota (diemžēl neredzēju) kā nebeidzamas gaismas un telpas instalācija, kurā cilvēki, pazaudējuši savu substanci, jutušies vēl šausmīgāk kā Elles telpā. Par to, ka Kasteluči ir talantīgs mākslinieks, nav šaubu. Visu cieņu. Bet vai man gribas uzgavilēt tam, ko viņš dara ar savu talantu, — vēl jādomā. Drīzāk, ka ne.

Mobilie bērni


Prieks redzēt, ka dzīves un teātra talantīgajam "selekcionāram" Stefanam Kegi no Rimini Protokoll neskādē nekāda popularitāte. Pēdējais Salonikos kronētais "jauno teātra realitāšu" laureāts savā otrajā sadarbībā ar rakstnieci un mākslinieci Lolu Ariu vienā planētas punktā (Aviņonā izrādē Airport Kids) ir sapulcinājis deviņus bērnus vecumā no septiņiem līdz 14 gadiem, bet, ja gribat, pielicis skatītājam pie acīm nu patiešām globālā laikmeta spoguli. Turklāt tas, kā ierasts, tiek darīts vienlīdz gudri un nopietni, cik rotaļīgi, neuzbāzīgi un asprātīgi, dokumentalitāti miksējot ar radošās fantāzijas korekcijām. Šoreiz "dzīves ekspertu" lomās ir t.s. Osams, Patriks, Žiljēns, Kristiāna, Garima, Alīna, Klaids, Džuljeta, Sāara. Viņi ir no Marokas, Īrijas, Ķīnas, Krievijas, Indonēzijas, Angolas, Brazīlijas. Viņi katrs runā savā valodā un visi vienā — angļu. Viņu vecāki ir gan prestižu starptautisku kompāniju darbinieki, gan bēgļi. Bezgala vienkārša, bet precīzi ietilpīga ir scenogrāfija — katrs bērns dzīvo kravas kastē, kas brīžam tiek pārvestas lidostas ratos vai pārceltas ar krānu. Tikmēr viņi dalās savos sapņos, lepojas, ka ir "lidostu bērni" — īpaša suga, kam visi dzīves ceļi vaļā, lielās, cik valodu prot, Kristīna izskaidro draugiem sava tēva kirilicā rakstītās zīmītes, skumst, ka īsti nezina, kas ir mājas, rāda klasesbiedru fotogrāfijas, spēlē spēlīti ar balsošanu — "vai tu gribētu, lai…". Savā kastē dejiski valdzinošām kustībām balso arī mazā indonēziete Garima. Beigās izrādās, ka viņas tur nemaz nav. "Mobilos bērnus" nemulsina jaunās tehnoloģijas.

Cilvēks ir skaists…


…ja viņš ir viens no Šaoliņa tempļa 17 budistu jaunajiem kungfu cīņas mākslā apmācītajiem mūkiem un piedalās beļģu horeogrāfa Sidi Larbi Čerkaī dejas izrādē Sutra, kas kļuva par festivāla pirmās nedēļas absolūto mīluli. Izrāde ir tik skaista un neparasta, ka to neiespējami aprakstīt. Tieši tā arī ir lielākā laimes sajūta. Skatītāju acu priekšā ik sekundi dzimst jauna, neprognozējama pasaule, kas nemitīgi plūst un mainās kā stikliņu mozaīka. Ar Šaoliņa tempļa mūkiem Sidi Larbi Čerkaī savedis kopā viņa japāņu draugs. Viņam pašam, kurš no 16 gadiem ir veģetārietis un nelieto alkoholu, tuva bijusi mūku dzīvesizjūta. Viņu valdzinājusi mūku kara tehnikā apgūtā māka atrast ķermeņa identitāti — līdzsvaru starp ķermeni un garu. Tāpat viņu iedvesmojusi kungfu raksturīgā dzīvnieku plastikas izmantošana — tīģeris, čūska, varde u.c., kas eiropiešu modernajā dejā neesot raksturīga. Zāle apskaidrotā maigumā smaida, kad pats jaunākais mūciņš apskaužamā lokanībā iznirst te no vienas kastes, te — otras. Kā trusītis. Scenogrāfijā ir izmantota 21 koka kaste, kas var būt gan labirints, gan kalns, gan templis, gan lotosa zieds. Tas, ka eiropieša acij kastes kādā brīdī izskatās arī kā zārks, asociācijām nāk tikai par labu. Horeogrāfs poētiski sevi sauc par "Balto dvēseli" starp citādajiem. Šī mijiedarbība ir skaista. Brīžam skolotājs ir Baltā dvēsele, brīžam — tie ar tīģera un čūskas plastiku. Izrādes atmosfēra nav iedomājama arī bez poļu komponista Simona Bržoska mūzikas, ko izpilda fonā 2.stāvā apsēdinātais stīgu kvartets. Kaut kas starp Filipu Glāsu un "dievišķajiem naivistiem" (Mūzikas saule) Sigur Ros.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja