Kā raksta literatūras kritiķis Rimands Ceplis: "Silta zeme iezīmē latviešu mūsdienu literatūrā kvalitatīvu uzsvaru maiņu, proti, novirzīšanos no sižetiskas stāstniecības kosmopolītiskas domāšanas un cilvēka esamības neizskaistinātas un baismas uzšķēršanas virzienā." Romāna varoņu nacionalitāte nekur neparādās? Tas apzināti? Jā. Ko ar to var panākt, zaudēt? Es nezinu. Tā doma bija, ka viņi nav konkrēti kaut kurienes pilsoņi. Bet tādi pasaules pilsoņi. Tā kā jūsu disertācija ir par dzeju, vai esiet arī dzejas rakstniece? Kaut kad jā, pa kluso, bet baigi sliktu. Prozu labāk? Nu jā, jā. Kāpēc tad disertācijai izvēlējāties dzeju? Es nezinu, laikam tāpēc, ka latviešu literatūra daudz vairāk saistās ar dzeju un kaut kā tiem dzejniekiem sanācis tuvāk atrasties. Kā vērtējiet latviešu prozu? Nu kā? Apsveicami! (iesmejas). Es, protams, nepiekrītu, ka viss ir galīgi garām, bet teiktu, ka latviešu proza ir, lai cik tas sāpīgi skanētu, tāda ļoti provinciāla. Es nenormāli fanoju par Einfeldu un man liekas, ka Einfelds un varbūt Rokpeļņa grāmata (Virtuālais Fausts) ir varbūt tās divas grāmatas, ko reāli vajadzētu tulkot kaut kādā angļu valodā, jo tās varbūt vairāk pavelk uz kaut kādu pasaules literatūru. Kādas literāras tēmas jums nepatīk? Man pilnīgi, piemēram, neinteresē kaut kāda fantasy literatūra. Nē, nu, no otras puses, man šausmīgi patīk tā visa neiespējamība. Harijs Poters, nenormāli fanoju - galvenokārt par filmām. Jūsu romāns ir emocionāli vardarbīgs. Vai tas ir debijas romāna sindroms? Droši vien gribējās un sanāca - bet ļoti organiski, neapzināti - tās emocijas sakāpināt. Kā Maira Asare norādīja - ja aprakstītu romāna visādu veidu procesus, kas vērsti uz āru, tad būtu kakāšana, vemšana, ejakulācija, aborti utt. Bet uz iekšu bija tikai vienā vietā - vien divi aliņi tika izdzerti (smejas). Kāpēc mūsdienu mākslas un literārajā valodā visai bieži tiek izmantoti šie izteiksmes līdzekļi - kakas, asinis, sperma utt? Jā, es arī nevaru pateikt, kāpēc. Kāpēc jūs izmantojāt šos izteiksmes līdzekļus? Cilvēkiem ir šausmīgas problēmas dzīvot, ne tikai runāt par kaut ko. Un es nezinu, varbūt man likās, ka tas ļoti primitīvais, fizioloģiskais eksistences lāsts ir kaut kāda tāda dzīve, kā tu komunicē ar pasauli. Un ļoti apšaubāmi, vai visi, kas dzīvo skaisti, to dara pa īstam. Bet, protams, man pašai arī ir šausmīgākās problēmas par to runāt. Rakstīt, protams, ir pavisam savādāk. Tātad jūs rakstiet par lietām, kurām "labā sabiedrībā" parasti nedalieties? Nu jā (iesmejas). Ja es ar tām dalītos, droši vien nebūtu nepieciešamības par tām rakstīt. Tā taustīšanās pa bezapziņu, tās metaforas, kas tur ir, tas fizioloģiskais, tā zeme, tas ir kaut kas tāds, kas sapņos un murgos rādās. Vai par tādām lietām nav grūti rakstīt, jo tas ir dziļi, to ir grūti konkretizēt, ienest apzinīgajā pasaulē saprotamā veidā? Es nezinu, vai es vispār sapratu jūs, bet...tas, protams, savā veidā ir kaut kāds baigais protests. Un nu viens no principiem, kam es tā ļoti ticu, vismaz literatūras sakarā, ir par pilnīgāko visatļautību. Es uzskatu, ka varu reāli darīt visu. Man šausmīgi riebjas, šausmīgi, šausmīgi, ka jauc literatūru ar realitāti un, piemēram, pēdējie gadījumi, kas, manuprāt, liecina par aprobežotību gan pašas inteliģences, gan lasītāju aprindās ir, piemēram, ar Rihardu Bargo par tām tenkām. Un otrs ir personīgs - Forums atteicās kategoriski drukāt stāstu, jo es nepakļaujos cenzūrai. Tas bija ļoti nesen, tas bija principā ļoti normāls stāsts, kur nebija tās lielās būšanas, kaut kāds baigais hārdkors. Bet divās vietās bija pieminēts vārds "krievs" un "krievi" un ja es neatsakos no šiem vārdiem, tad viņi manu stāstu nedrukās. Uz to es teicu, ka var mani nedrukāt... Kas ar to Bargā gadījumu? Es nezinu. Viņš bija uzrakstījis tādas tenkas, kas arī saucas Tenkas, īsi stāstiņi, piecas rindiņas par literātiem pašiem. Viens no cilvēkiem, kas bija aprakstīts, bija apvainojies un iesūdzēja Bargo tiesā. Konkrēti kurš tas bija? Tā bija.... Nu šitā... Agita Draguna. Bet realitāti jau būtībā nevar nošķirt no literatūras. Kā nevar nošķirt? Autora realitāte jau ienāk literatūrā. Nu kā, bet... Bet tad jau tā nav literatūra, ja viņš apraksta reālus gadījumus. Bet kur ir teikts, ka nedrīkst izmantot savu personīgo pieredzi? Drīkst, bet jūs pati teicāt, ka riebjas, ka jauc literatūru ar realitāti... Nu jā, bet... nu ja! Kā var vispār kaut ko pārmest kaut kādam rakstniekam, dzejniekam, ja tas ir radošs produkts? Atvainojiet, es vienkārši pārpratu - sākumā domāju, ka jums nepatīk, ka realitāti iesaista literatūrā. Jums šķita, ka nepareizi, ka Draguna iesūdzējusi Bargo tiesā? Nu šausmīgi absurdi, ka literatūru var uzskatīt par kaut kādu apvainojumu, vai kaut ko tādu... Tā ir literatūra, ja cilvēks rada, tad viņš rada, kad viņš grib, kā viņš grib un par ko viņš grib. Tas ir literāta darbs, ja viņš nevar pateikt, tad kurš var? Skaidrs, protams. Tas liekas baigi smieklīgi?... (nedroši pasmaida) Vai tā vardarbīgā pasaule ir kaut kas tāds, kam jāiziet cauri un pēc tam nākošajā romānā... Jāuzraksta kaut kas skaists? Tādas lietas taču būtu grūti rakstīt visu mūžu. Nu jā... Droši vien, ka tas tagad ir izrakstīts un tad redzēs, kas būs tālāk. Man vispār ir tā, ka es rakstu, aizraujos un tad riktīgi vaigi sarkani, sasvīdusi. Jūs esiet jaunākā debitante Latvijas prozā pēdējā laikā? Iespējams, jā. Bet tas taču nav slikti. Nē, tas nav slikti. Iespējams, tas ir pretrunā ar to, ka rakstīt prozu var tikai cilvēki ar dzīves pieredzi, kaut ko reālu piedzīvojuši. Par pieredzi droši vien nevar saukt vien to, ka ir ģimene, šķirtas laulības, bērni, kuriem tu krīti uz nerviem u.tml. Bet tas jau ļoti normāli, ka refleksija par pasauli gadu gaitā noved pie sakarīgākām atziņām. Nu es būtībā varētu definēt to grāmatu par kaut kādu jauniešu... Droši vien šobrīd es arī nespētu reflektēt literāri par kaut kādām lietām, ko varētu vēlāk. Tā nešķita jauniešu grāmata. Turklāt jūs jau tajā arī runājiet gan mātes, gan tēva personā. Tas ir šausmīgi, es ceru, ka mani vecāki vēl to nav lasījuši. Ceriet? Es nojaušu, ka vēl nav paspējuši izlasīt. Varbūt viņi domās, ka jums jāiet pie psihoterapeita. Pats paradoksālākais, ka mans tēvs ir psihiatrs. Iespējams, ka nekā paradoksāla tur nav? Droši jau vien, ka nē (iesmejas). Baigi dīvaini... Man liekas, ka viņiem baigais kauns par mani. Man arī tā kā negribas sāpināt nevienu, bet man kaut kā ir pilnīgi vienalga. Kauns par to, ko jūs rakstiet? Nu droši vien, ka jā. Psihiatram vajadzētu, ja ne pieņemt, tad vismaz saprast. Vai arī uzliks jūs uz medikamentu kūres. Jā, uz medikamentu kūres. Vaicās, ko nepareizu ir izdarījuši audzināšanā? Bija tāds brīdis, ka es mēģināju ar tēvu runāt par savām problēmām, bet tas bija tik īss brīdis. Es jautāju, kāpēc tā ir, kāpēc es tā jūtos. Vienīgais, ko viņš man atbildēja, - es saprotu, mēs ar māti esam vainīgi, ka bērnībā to un šito. Es saku, bet c"mon - tas vispār nepalīdz. Kāpēc jūs izvēlējāties vīrieti kā stāstītāju? Nezinu... Es, protams, esmu pazīstama ar viedokli, ka nevar izprast otru dzimumu, bet vienkārši atnāk tas tēls un sākumā vispār tam nav dzimuma. Tā lielākā problēma ir, ka es to romānu nekad neizlasīšu pirmo reizi. Ļoti grūti no malas, es nezinu... Un jūsu divu gadu emocijas lasītāji izlasa dažās dienās. Šausmīgi, jā. Man tas liekas briesmīgi. Atgriežoties pie tām fizioloģiskajām metaforām - ja senāk varēja izmantot šos līdzekļus, lai kaut kā šokētu.. Tad tagad tas ir vienkārši stilīgi, mūsdienīgi. Nu bet tas jau nav apzināti konstruēts. Kamēr Maira [Asare] nebija tās uzskaitījusi vienu pēc otras, es nebija pat pamanījusi, aizdomājusies līdz tam. Tie allaž šķituši kā apziņas slāņi, kuros negribas līst. Tas ir kā ar sauso tualeti, tu zini, ka tur lejā ir kaut kāda dzīve, bet saprotams, ka negribi tam pieskarties. Man pašai tas bija šausmīgi interesanti. Ja reiz jūs tur ejiet, pētiet to teritoriju, vai jums ir tāda sajūta, ka esiet tur ieraudzījusi pirms tam neatklātas patiesības? Nu varbūt neatklātas, bet esmu tās vairāk noformulējusi. Kā jau teicu, man pašai sagādā grūtības par to visu runāt, piemēram, arī šobrīd. Varbūt man vienkārši liekas, ka mani tieši interesē tas, kur lielākā daļa cilvēku negrib nonākt. Kaut kā tā. Asinsgrēks starp brāli un māsu. Tas anotācijā izcelts uzreiz, kaut arī pašā romānā tas nebūt nav tik ļoti izcelts. Jā, bet par to incestu arī ir ļoti interesanti, mēs tur diskutējām bišķīt, tāpēc, ka Dace [Sparāne, Dienas Grāmatas galvenā redaktore] teica, ka tā ir ļoti spēcīga tēma un, ka viņai patīk, kā tas ir parādīts. Protams, tā ir viena no galvenajām tēmām, bet man pašai liekas, ka tā nav bijusi tāda fiziskā ziņā, tā ir tā emocionālā piesaiste starp viņiem, kas ir tik sakāpināta un spēcīga, ka vienā brīdī noved līdz... Vai nav reizēm tā, ka cilvēki, mēģinot sevi pārvarēt, attīstīt sevi, ieiet destruktīvās sliedēs? Šķiet, ka jāspēj tikt galā ar visu, uzurpēt kontroli, pacelties virs sevis, apgāzt tabu. Man šķiet, jūsu intervijā ar Halgrīmu Helgasonu viņš teica, ka literatūrai vispār nav nekāda sakara ar morāli. Ja grib, viņš var savā grāmatā izvarot savu māti. Man liekas, ka tā ir pareizā pieeja. Galvenais, lai nezustu robeža starp realitāti un virtuālo pasauli. Tas ir tas, ko es teicu - par tām Tenkām. Vai jūs esat ietekmējusies no kādām sieviešu rakstniecēm? Tas nav būtiski. Man šķiet, ka vīrieši ir daudz labāki gan kā pavāri, gan zobārsti, gan arī kā rakstnieki. Statistiski? Pēc manas personīgās statistikas. Vai lielāku ietekmi atstājusi ārzemju literatūra? Pēdējā laikā pastiprināti pievēršos arī latviešu literatūrai. Tās problēmas ar provinciālismu, bet liekas, ka kruti, ka tie latvieši kaut ko spēj radīt. Bet kaut kā tas viss tik saprotams un caurspīdīgs. Tāpēc man patīk tāds [Jānis] Einfelds, jo viņš, būdams pilnīgi traks, aiziet tur, kur citi neiet. Ja dzīvo provincē, joprojām var būt plašs redzējums. Piemēram, šis galīgi nesaprotamais fakts par neizmantoto iespēju - kas nu jau laikam ir nogulēta - radīt interesantu literatūru ar fonu starpnacionālajās attiecībās. Nu redziet. Man pasaka, - lūdzu, izņemiet no stāsta ārā vārdu "krievi". Jūs bijāt ķengājusies? Nu nē, vispār nē. Tas bija vairāk starp bērniem. Tipa par slaveno tēmu, ka latvieši ar krieviem sitās skolā. Bet tur pat vispār nebija nekādas brutalitātes. Nu un kur vēl - Forumā...Tā ir šausmīga aprobežotība. Piemēram, ¼ Satori gan neko nemēģinātu cenzēt. Man nav baigā draudzība ar ¼ Satori. Manuprāt, man tur neviens teksts nav bijis. Nu principā mani neinteresē tāda veida atgriezeniskā saite. Visa tā jauniešu ņemšanās... Kāda atgriezeniskā saite jūs interesē? Baigi atkailinoši tas skan, bet mani interesē, ko domā nevis kaut kādi tīņi, bet vecākie kolēģi, ko es cienu un augstāk vērtēju. Tīņiem atkal piemīt kaut kas tāds, kas nepiemīt vecākiem. Bet tādā veidā, kā tas ir Satori, tieši tādā - šis konkrētais izpausmes veids... Ko jūs sagaidiet pretim, dodot šo grāmatu sabiedrībai? Būtu laikam baigi aplami, ka man neinteresē tieši saņemt signālus, bet drīzāk paskatīties nu pēc kaut kāda laika, kāda ir bijusi ietekme no mana darba. Mani neinteresē atsevišķu cilvēku tiešs teksts - man patika, nepatika. Es viņiem piedāvāju - ņemiet un lasiet, domājiet, dariet. Mani daudz vairāk interesē to kaut kā neverbāli sajust. Tā kaut kā... Man vispār ir šausmīgas problēmas sarunāties ar cilvēkiem. Man pašai grūti runāt. Man patīk klausīties. Es uzskatu, ka vārdi principā ir šausmīgākā laika un enerģijas tērēšana. Arī rakstot? Bet tad tas kaut kā paliek... Kaut kādas mēles trīšanas mani defoltā (automātiski) neinteresē. Piemēram, aizvakar satikāmies draugi un kolēģi, atvadu tusiņš, dzimšanas diena, grāmatas prezentācija - viss kopā tur svinēts un, manuprāt, es pa visu vakaru principā ar vienu daļu tiem cilvēkiem neparunāju, jo mani principā tas neinteresē. Tas, ko viņi man var pateikt, es visu to reāli zinu. Tikpat labi var pateikt, ka visi arī zina, ko jūs esiet uzrakstījusi. Nu jā, nu varbūt. Nu nē īstenībā. Kad kāds man uz kaut ko sāk norādīt tajā romānā, citēt to, ņemsim par to pašu incestu, tad es sāku arī domāt. Vai jūs rakstītu to pašu, ja dzīvotu, teiksim, Anglijā. Šeit, kā jūs pati teicāt, tā literatūra vēl provinciāla un to iespējams būvēt. Bet es nezinu, vai kādu tas vispār interesē. Būsim godīgi, nu nav tā grāmata domāta visiem. Gan tematiskā ziņā, gan citādi. Vai vispār jēga tādu grāmatu radīt? Reizēm rakstīšana izriet no tā, ka cilvēki jūt valodas nepietiekamību. Tieši tāds pats iemesls manā gadījumā. Man bieži liekas, ka nespēju. Kāda jēga kaut ko teikt, ja es nevaru pateikt vai nu jaunu, vai krutu. Gribas taču izklausīties gudram. Jums klusums ir neērts? Man tas rada lielāku komfortu nekā runāšana, tas arī ir sava veida stereotips, ka, ja cilvēks klusē, tad viņam nav viedokļa, viņš neko nevar pateikt. Es īsti nesaskatu jēgu kaut kādai kolektīvai refleksijai, kas būtībā ir tikai kaut kāda izpausme savai iedomīgai caurejai. Tā jau tik tāda sociāla spēlīte. Bet man tāda neinteresē. Kā jūs sākāt rakstīt? Sāku ar dzeju. Kaut kādā jauno autoru seminārā. Aizsūtīju dzejoļus, ko nodirsa un tā bija tāda trauma, ka kopš tās dienas neko ar dzeju nedaru. (Saruna novirzās uz Īslandi, kur Žolude sabijusi un bez piepūles satikusi pasaulslaveno rakstnieku Halgrīmu Helgasonu) (..) Piemēram, man Latvijā būtu baigās problēmas piezvanīt Bankovskim - pateikt, klausies, vecīt, aizejam varbūt bišķīt iedzert. Gribās Bankovskim piezvanīt? Nu, nē. (iesmejas). Nu, piemēram. Nē, īstenībā man liekas Bankovskis baigi krutais, es nezinu, kāpēc viņš negrib ar mani tusēt. (smejas)
Jūs esiet mēģinājusi?
Nu, nē, biju tajā meistardarbnīcā, ko viņš vadīja.
Jūs jau nerunājiet ar cilvēkiem. Bet uz interviju tomēr parakstījāties?
Mani interesēja. Baigi gribās jau tomēr. Parunāt.
Jūsu romānā nav īpaši daudz dialogu.
Nav gan. Tas gan ir apzināti.
Kāpēc?
Man tā dialogu forma... Man liekas, ka tos ir vērts rakstīt, ja tie ir kruti. Tīri konceptuāli gribēju, lai Siltajā zemē viss iet tādā plūsmā, neko nedalīt. Tagad gan esmu uzrakstījusi Karogam kaut kādu stāstu, kur dialogu piekopju. Man bija interesanti, vai es pati to vispār varu.
Un variet?
Varu, man liekas, ja vajag, bet citi var daudz labāk.
Tā kosmopolītiskā vide rada tādu diezgan neomulīgu, atsaldētu sajūtu. Viņi vienkārši plūst tai pasaulei cauri.
Kad man bija jāraksta Kultūrkapitālam kaut kāds pieteikums, par ko tas darbs ir, biju veiksmīgi noformulējusi vienu teikumu, ko arī visur grūdu iekšā. Tas ir stāsts par cilvēka un vides mijiedarbību, kā vide maina cilvēku. Man gribējās, lai katra vieta, kur viņi nonāk, viņus ietekmē, bet, šķiet, tas ir aizgājis otrā plānā un vairāk esmu pavilkusies uz to, ka plūšana kā tāda ietekmē, ne jau tās pašas pilsētas.
Ar šo jautājumu vajadzēja sākt - par ko tas romāns ir?
O, nē, nē, šito nē.
Tas ir jautājums, uz ko tomēr jāmeklē atbilde.
Nē. Es zinu.. Man bija jātiekas ar kaut kādiem izdevējiem, un viņi prasa, par ko tā grāmata ir. Un tas man sagādāja tik nenormālas grūtības to paskaidrot. Es teicu - par to vidi. Par cilvēku dzīves ciešanām, vienkārši par dzīvi.
Kāpēc uz vāka izgāztuve?
Man liekas, ka pats atbildējāt uz to sarunas gaitā.
***
Inga Žolude
Dzimusi 1984.gadā Rīgā
Regulāri publicējusies dažādos literāros un kultūras izdevumos kopš 2002.gada un par saviem stāstiem saņēmusi vairākas godalgas
Nupat ar Fulbraita stipendiju devusies studēt literatūru doktorantūrā Dienvidilinoisas universitātē ASV, kur salīdzina amerikāņu un latviešu modernās dzejas virzienus