Emocionāls asinsgrēks

Pārdaugavas pritoni tam par šauriem, Hanna.

ai nu taču Kultūras akadēmijas smalkās dāmas un dāmji... Paši sev plikie karaļi. Vienīgi žēl, ka lasītājs mums arii labais - palicis pērnajā gadsimtā bez modernisma un tagad gatavs visādiem sūdoem jo IR TAČU VIENS BRĪVS UN MODĪGS LETIŅŠ. provinces elpa...

... varbūt tomēr savu mazattīstīto "analītisko" prātu vaŗētu lietot privāti - savos Pardaugavas pritonos?

Ir gan tā Inga Žolude iespītīgs meitietis. Ejot pie Rokpeļņu Jāņa tak varēja tos aizdomīgos vārdus nomainīt ar citu tautību. Ja jau ostas tuvums - stāstā "Akmens lotosi" derētu minēt "līvu bars", kaut vai'" čangaļu bars". Sliktākā gadījumā - "britu bars". Pats topošais Tautas partijas priekšsēdis Mareks Segliņš tak reiz viņus nosauca par sušķīgu tautu, un re, briti ne čiku, ne grabu. Bet tā tiešām sanāk kaut kā ksenofobiski. Tur nu Rokpeļņa kungam taisnība.

te daudz komentē tie, kuriem ne šī (vēl neizlasītā) grāmata, ne šī (badaini izlasītā) intervija vispār nav domāta. un šos komentārus vieno viena pamatdoma - kā viņa uzdrīkstas runāt un rakstīt nevis mums, bet kādiem citiem!?

šodien intervija ar Ešenvaldu. Jauna nedēļa ir sākusies! :)

Tāpēc "jaunās vēsmas" nākušas pašā laikā, kurām lemts "...apgāzt tabu"( lasi apgāzt līdzšinējo morāli ), kā to māca Ingas Žoludes cits elks - Halgrīms Helgarsons. Atbalstot viņa kredo, "... literatūrai vispār nav nekāda sakara ar morāli", mūsu prozaiķe iet vēl tālāk - "... ja grib, savā grāmatā var izvarot savu māti.Man liekas, ka tā ir pareiza pieejā" - tā pieliek punktu sarunai prozaiķe. Jaunās censones prozas gala produkts arī ir šīs idejas cienīgs - "...kakāšana, vemšana, ejakulācija, incests, aborti" un tā joprojām viss pārējais, kas ir šīs "ģimenes sāgas" (Rimands Ceplis) kvintesence. Darba prezentācijai izraudzītā grupa "MAUKAS" ir lielisks likumsakarīgs papildinājums jaunās grāmatas " Silta zeme" debijai. Grāmata būs brīnišķīga dāvana mūsu jaunajai paaudzei tās ceļā uz krutām jaunām vēsmām provinciālajā latviešu literatūrā.

Jaunu literāru vēsmu aizsācēja - tā literatūrkritiķis Viestarts Gailītis savā intervijā "Emocionāls asinsgrēks" mums stāda priekšā 25 gadīgu jaunuvi, kuras sākotnējā iecere kā aplaimot latviešu literatūru gan bijusi cita.Tak to sabojājis jauno autoru seminārs. Skat, "..."aizsūtīju dzejoļus, ko nodirsa, kopš tās dienas neko ar dzeju nedaru."- žēlojas intervējamā. Nu nekas!Ir taču vēl taciņa uz prozas augstumiem, kura jaunajai censonai Ingai Žoludei gan rādās "tāda provinciāla, jo esot tikai kādas divas grāmatas, ko "...reāli vajadzētu tulkot kaut kādā angļu valodā." Ievērības cienīgs varbūt vēl vienīgi P.Bankovskis, " baigi krutais", kurš gan "... negrib ar mani tusēt, neatsaucās uz piedāvājumu: klausies, vecīt, aizejam varbūt biški iedzert", tā atkal Inga.

he hee, preciizi. taada no zjurnaalistiem izbesiijusies attieksme. briiva valsts, protams. man personiigi shaada briivaa stila intervijas rada sajuutu, ka mani kaa lasiitaaju neciena.

Šonakt esmu nomodā, tāpēc vēl divi īsi komentāri... :) 1) Anna un vairāki citi pārmet, ka Žoludes kritizētāji rīkojoties pēc principa "ņečital, no imeju mņeņije". Vai zināt, kādēļ tā?.. Tādēļ ka Žolude, vismaz ar intervijā radīto tēlu (rupjība, drūmums, noslēgšanās savā pasaulē, bez īpašām intelekta pazīmēm), ir līdzīga daudziem citiem mūsdienu "tēliem" un viņu tekstiem, kurus jau esam lasījuši. Tāpēc gribot negribot izdarām secinājumus un mums veidojas "mņeņije", kaut arī vēl "ņečitaļi". Vai esat ko dzirdējuši par cilvēka (atšķirībā no dzīvniekiem, kas reaģē tikai uz acīmredzamo) spēju domāt abstrakti un arī no daļējas informācijas izdarīt salīdzinājumus, vispārinājumus un secinājumus?.. :)) 2) Labvēli, un kas gan tur būtu slikts, ja meitene, kas ir rakstniece un ir iestājusies literatūras doktorantūrā, intervijā nopietnam dienas laikrakstam tomēr vairāk lietotu literatūras terminoloģiju nekā "kaut kas", "kaut kā" un "šausmīgi" katra vārda galā?... :) Rakstniekam jāpārzina dažādi valodas slāņi un jāzin, kur var stostīties, kur - sulīgi nolamāties, bet kur - runāt elegantos, krāšņos teikumos un prast lietot terminoloģiju.

Man patīk, ka meitene runā no sirds un nežņaudzas nost svešvārdos un literārā terminoloģijā.

nē, es laikam mazliet kļūdījos, tomēr tāda viegls smaids brīžam bija gan jūtams. tā neuzbāzīgi, tik cik vajag.

par humora nozīmi pilnīgi piekrītu. Jā, pieminētie autori meistarīgi ar to rīkojas. Smalka lieta humors. Atkaliņ, ja tā par daudz, vai nevietā, tad noplicina pārējo tekstu. "Siltā zemē" humoru un ironiju īsti nesaskatīju (nu, varbūt bija, bet es nesaskatīju). Tur to lietojot būtu jābūt baigam virtuozam, lai nekļūtu pliekani. Taču tā vietā ar valodas palīdzību ir kaut kā citādi panākts zināms gaišuma efekts. nu, vienvārdsakot, ar tādu iespaidu es dzīvoju.

Grūtības izteikt savu domu, manāms vārdu krājuma trūkums, pasaules skaistās un ne tik skaistās lietas tiek vērtetas kā absolūts ,,Šausmas".

Ja nu Jūs tā sakāt, tad cerēsim, ka tai grāmatā tā tiešām ir!.. :) Tādā gadījumā tiešām nezinu, kāpēc šajā intervijā tie SAS (sūdi, asinis, sperma) :) jau pašā sākumā tiek tā izcelti. Vēl gribēju piebilst, ka otra ļoti svarīga lieta, rakstot daiļliteratūru par negatīvām lietām, ir humors un ironija. Arī tā ir viena no galvenajām postmodernisma iezīmēm. Ievērojamāko postmoderno rakstnieku grāmatas izceļas ar foršu humoru, pat ja apraksta negatīvas lietas (kaut vai tie paši jau minētie Eko, Nabokovs un Halgrīms Helgasons, vai Džozefa Hellera "Catch-22" par Otro pasaules karu..) Bet liela daļa jaunuļu un SAS glorificētāju par negatīvajām lietām raksta ne tikai bez kādas cerības, "gaismas tuneļa galā" un morāles, bet arī nomācoši drūmā nopietnībā, bez kādas ironiskas vai pašironiskas dzirksts. (nezinu, vai tas attiecas arī uz Žoludes grāmatu, bet daudzi, kas te KD lasīti, tādi diemžēl šķiet.)