Es, Frīda…

Un savā grāmatā viņa cenšas ne pa jokam.Meksikāņu māksliniece Frīda Kālo (1907-1954) pēdējā laikā ir labi pazīstama - viņas darbi tiek pieskaitīti pie saistošākā XX gs. mākslas vēstures devuma, ievērojami muzeji visā pasaulē rīko viņas gleznu retrospekcijas, un viņas gleznu albumiņu Taschen izdevumā katrs var nopirkt tepat Rīgā.Iznākšana no ĒnasDzīves laikā Kālo atradās sava slavenā vīra gleznotāja Djego Riveras (1886-1957) ēnā. Tolaik mākslas vidē augstāk tika vērtētas Riveras gleznotās monumentālās kompozīcijas ar sociālu un politisku saturu, nevis Frīdas darbi: figurālas kompozīcijas, kurās autore nereti attēloja pati sevi (viņas sejas atpazīstamākā zīme ir kopā saaugušo uzacu kāsītis) kopā ar augu un dzīvnieku motīviem.Kā uzsvērts K.Breivermenas romānā, Frīda visu mūžu aizvadīja, svārstoties starp dzīvi un nāvi: 18 gadu vecumā viņa cieš smagā satiksmes negadījumā, kurā viņas ķermeni caururbj metāla stienis, tas rada nopietnas traumas, kas vēlāk sagādā sāpes visu mūžu. Brīnumainā kārtā izdzīvojusi, Frīda kļūst par dumpīgu autsaideri, sāk izaicinoši uzvesties, nodoties bohēmai un mākslai. 1929.gadā viņa apprecas ar divdesmit gadus vecāko Riveru un sāk visai ekstrēmu laulības dzīvi.Regulārā pretsāpju līdzekļu lietošana padara Frīdu par narkomāni, kura ne soli nesper bez savām zāļu pudelītēm, savukārt nepārtrauktās fiziskās un garīgās ciešanas tikai nostiprina viņas dumpīgumu un liek gleznās izteikt sajūtas un vīzijas, kas nepārtraukti pavada viņu - mākslinieci, komunisti, neskaitāmas operācijas piedzīvojušu sievieti bez cerībām dzemdēt bērnus. Viņas gleznās ir simboliski tēli, sakārtoti visai sirreālās kombinācijās - rētas, asinis, adatām sadurstīta miesa, no krūtīm izrauta, sāpoša sirds un citas lietas, kas toreiz mākslas vidē tika uztvertas kā piedauzīgas. Šķīrusies un atkal apprecējusies ar Riveru, izdzīvojusies pa ASV, apciemojusi Eiropu, Frīda glezno līdz pat savai nāvei 47 gadu vecumā un kļūst par vienu no nozīmīgākajām XX gadsimta gleznotājām sievietēm.K.Breivermenas romānu var lasīt kā feministisku vēstījumu par sievieti mākslinieci, kuras atšķirīgā jūtu pasaule, seksualitāte un pasaules uztvere laikabiedriem šķiet nepieņemama: "Vīrieši sludināja idejas, kala stratēģijas. Sievietēm bija jāsēž un klusējot jāpauž atbalsts, kamēr vīrieši pīpēja cigārus un strīdējās," (147.lpp.) - tādus vārdus Frīdai liek mutē autore. Tagad, XXI gadsimta sākumā, Frīdu vairs neuzskata par slavenā Riveras ekstravaganto sievu, bet gan par suverēnu personību, kura sacēlusies pret sava laika sabiedrības normām. Mūsdienās tas šķiet aizraujošs un spilgts tēls. Tik spilgts, ka par to var sarakstīt veselu romānu.Kaila sveču gaismāK.Breivermenas romāns nav rakstīts tāpēc, lai lasītājs iegūtu detalizētas ziņas par Kālo dzīvi. Autore centusies saprast Frīdas domāšanu, uzminēt viņas pasaules izjūtu, veidu, kādā māksliniece visu pieredz. Grāmata sastāv no īsām, aprautām frāzēm, tēlu virknējumiem, mazliet pretencioziem apgalvojumiem. Frīda netiek rādīta kā personība ar sakārtotu domu pasauli un stabilu identitāti, bet plūstoša un mainīga parādība, kuras apziņa piefiksē gan nebeidzamo medikamentu lietošanu un zāļu izraisīto apdullumu, gan pilsētas ainavas un ceļojumu iespaidus (autores apsēstība ir kanēļa smarža un dažādu sarkanīgu toņu koki - tos viņas Frīda redz regulāri).Daudzviet liekas, ka autore pārāk pakļaujas saviem priekšstatiem par to, kā būtu jādzīvo un jājūtas vienai riktīgi trakai un neparastai māksliniecei - piemēram, pirmoreiz pieminot Frīdas gleznošanu, uzburta šāda aina: "Sveču gaismā kaila gleznoju virtuvē uz grīdas." (67.lpp.) Visā tekstā daudz atsauču uz seksu, sāpēm, fizioloģiskām nebūšanām (piemēram, Frīda atstāsta rūpes par bezcerīgi slimo, irstošo ķermeni: "Lai neļautu kāju pirkstiem nokrist, aptinu tos ar saiti un pielīmēju ar galdnieka līmi", 156.lpp.). Tas rada iespaidu par Kālo kā pusjukušu narkomāni ar sadalījušos ķermeni un raisa apbrīnu, kā viņa, ilgstoši atrodoties šādā stāvoklī, vispār spējusi kaut ko uzgleznot.Lasot šo grāmatu karstā jūnija dienā ar vieglu saulesdūrienu galvā, likās, ka katra pieminētā morfija šļirce atstāj pēdas arī lasītāja vēnā un katrs sāpošais Frīdas miesas izcilnis sāp arī man. Lasīt šo grāmatu nav viegli - tās kopējā sajūta ir visai baisa un mokoša un neatstāj ne vismazāko cerību, ka Frīdas dzīvē būtu bijis daudz patīkamu brīžu. Savu mērķi - nobiedēt lasītāju - autore panāk, nevis pēkšņi šokējot, bet gan lappusi pēc lappuses izvedot cauri visiem elles lokiem, kuros pabijusi Frīda.Izņemot dažas epizodes, kas spēj aizkustināt vai raisīt interesi ar kādu sižetisku pavērsienu, grāmatas lasīšana aizrit kā cīnīšanās ar smagu slimību. To patīkamāku iespējams padarīt, lasīšanas gaitā aplūkojot Kālo darbus - tad vismaz kļūst saprotams, kāpēc bija vērts tik dikti ciest.