Ešafots

Padomju Savienības izdarītie noziegumi bija atvirzīti otrajā plānā, uzsverot, ka tās sliktos darbus atsvēra ieguldījums un upuri nacisma sagrāvē.Uzvarētāju versija kā ierobežota, vienpusīga un melīga nekad nav bijusi īsti pieņemama daudzām tautām, jo vēsturiskā atmiņa un izpratne par Otro pasaules karu daudzējādā ziņā ir atkarīga no katras tautas individuālās pieredzes un situācijas, kādā tā atradās. Latvijā, piemēram, iedzīvotāju noskaņojumu un darbību, kā arī viņu nostāju pret vācu okupācijas varu jūtami ietekmēja tieši pirmā padomju okupācija un centieni atgūt zaudēto valsts neatkarību. Līdz ar to kara norises Latvijā nevar izprast un kaut cik objektīvi izvērtēt, ja nepatur prātā divas ļaunuma paradigmas — komunismu un nacismu. Tā ir mūsu un reizē visas Austrumeiropas vēstures savdabība, kuru nedrīkstam ignorēt.Pret uzvarētāju versijuJau ilgāku laiku vairāki Latvijas vēsturnieki par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem uzskata uzvarētāju versijas recidīvu ietekmes izskaušanu vēsturisko procesu skaidrošanā un novērtēšanā. Nebūs pārspīlējums, ja teikšu, ka viņus savā ziņā apsteidzis pazīstamais advokāts — rakstnieks Andris Grūtups, kurš publicējis aizraujošu grāmatu Ešafots. Tā veltīta 1946.gada sākumā (26.janvāris — 3.februāris) Rīgā notikušajai vācu ģenerāļu prāvai.Grāmata nav iecerēta un veidota kā akadēmisks zinātnisks pētījums. Tā nav arī īsts detektīvstāsts vai vēsturiskā beletristika. Pats autors savu sacerējumu dēvē par "vēsturiski dokumentālu lasāmvielu". Rakstot grāmatu, A.Grūtups ir iepazinies ar daudziem unikāliem materiāliem par vācu ģenerāļu prāvu, kas atrodas Krievijas Federālā drošības dienesta arhīvā. Latvijas vēsturniekiem līdz šim nav bijusi šāda izdevība.Grāmatas pamatā ir nožēlojams tiesas farss pret septiņiem vācu ģenerāļiem, kuru nereti diezgan nepamatoti dēvē par "mazo Nirnbergu". Apsūdzēto pastrādāto noziegumu un vainas smagums bija ļoti atšķirīgs. Izņemot augstāko SS un policijas vadītāju Ostlandē Frīdrihu Jekelnu, pārējie bija tikai tādi "pasīki gariņi". Taču visiem viņiem piemēroja vienu apsūdzību un visiem piesprieda nāves sodu pakarot. Liekas, ka karātavas bija pelnījis tikai Jekelns. Ja tiesa būtu notikusi kādā demokrātiskā valstī, citi, visticamāk, saņemtu vienīgi cietumsodu, jo grūti viņus ierindot kara noziedznieku kategorijā.Ešafotu caurvij doma, ka latviešiem, ņemot vērā toreiz valdošo kara norišu uztveri, jāraksta pašiem sava vēsture, nevis jāpieņem uzvarētāju proponētās apšaubāmās patiesības. Grūtupa skatījums uz vēstures faktiem un interpretācijām ir elastīgs un neizslēdz iespēju un tiesības vāciešus uzskatīt par mazāku ļaunumu nekā krievus. Tam ir objektīvs pamats, vispirms mūsu vēsturiskā atmiņa, daudzu latviešu pārliecība, ka "vācu laikā" viņi cieta mazāk nekā "krievu laikos". Ne velti daudzi latvieši gāja leģionā, jo uzskatīja krievus tobrīd par saviem galvenajiem ienaidniekiem un nevēlējās pieļaut, lai viņi otrreiz okupētu Latviju un deportētu tās iedzīvotājus.Padomju falsifikācijasGrāmatā ir diezgan atklāti rakstīts gan par vāciešiem, gan arī latviešiem un ebrejiem. Īpašu uzmanību pelna autora atzinums, ka Jekelns izmeklēšanā ne vārda nav teicis par latviešiem vai to lomu ebreju iznīcināšanā (41.lpp.). Līdz ar to pretēji apgalvojumi ir padomju laika falsifikācija. Varētu piebilst, ka atsevišķi mūsdienu krievu autori joprojām atsaucas uz Jekelnu, lai uzturētu spēkā absurdos izdomājumus par upuru skaitu nacistu okupētajā Latvijā. Tā, piemēram, Mihails Krisins 2006.gadā izdotajā grāmatā SS latviešu leģions citē Jekelnu (neizdarot gan atsauci uz dokumentu), kas tiesas prāvā it kā izteicies, ka vācieši no 1941.gada decembra līdz 1942.gada vidum nošāvuši 87 000 ebreju, kuri nonāca Salaspilī no citām valstīm. Jānorāda, ka minētajā laika posmā Salaspils nometne tikai tiek celta un būvdarbos nodarbināti galvenokārt no Vācijas atvestie ebreji. Jaunākajā speciālajā latviešu vēsturnieku pētījumā par Salaspili, pamatojoties uz detalizētu vācu dokumentu analīzi, minēts, ka būvfāzes periodā mirušo un noslepkavoto ebreju skaits nedaudz pārsniedza tūkstoti. Kā redzam, atšķirība ir milzīga, lai neteiktu vairāk.Grūtups iespaidīgi apraksta ģenerāļu eksekūciju, kas notika 1946.gada 3.februārī, fiksējot pūļa dažādo reakciju: "Pūlis metās pie karātavām. Sēdināja nedzīvos ķermeņus cits citam uz pleciem un histēriski smēja. (..) Ne jau visi tik naidīgi un kareivīgi. Kad upurus sodīja, daudzi riebumā novērsās. Ne jau lai žēlotu. Nē! Kas viņus ko žēlot?! Ļaudīm nepatīkama pati izrāde, šī brutālā varmācība un mežonība. Tā izteica visu — vienu varmāku vietā atnākuši citi." (242.lpp.)Ešafotā ir vairākas zīmīgas atkāpes, kas apliecina autora plašās zināšanas par patieso Otrā pasaules kara vēsturi. Vairākās grāmatas lappusēs vēstīts par bēdīgi slaveno krievu naida kurināšanas priesteri Iļju Ērenburgu, viņa zemiskajiem aicinājumiem nogalināt ikvienu vācieti un izvarot sievietes, kas materializējās krievu karavīru nepieredzēti šaušalīgajā barbarismā pret vācu civiliedzīvotājiem Austrumprūsijā. Šajā sakarā britu autors Makss Hastings, piemēram, savā darbā Armagedons: kauja par Vāciju 1944.—1945.gadā pat lieto terminu vācu holokausts un raksta par "Austrumprūsijas asiņaino ziemu" kā vienu no visbriesmīgākajām Otrā pasaules kara epizodēm.Dažas piezīmesDarbs ir tik pārliecinošs, ka plaša kritika te lieka. Tikai dažas piezīmes. Jekelna vārdā bija nosaukta nevis armijas grupa (30.lpp.), bet gan kaujas grupa (Kampfgruppe Jeckeln). Jekelns nebija ģenerālpulkvedis (21.lpp. u.c.), bet gan SS obergrupenfīrers un ieroču SS ģenerālis. Generālpulkvedis ir nākamā pakāpe vērmahtā un policijā, kam atbilda nevis SS obergrupenfīrers, bet gan SS oberstgrupenfīrers. Ja nemaldos, Vācijā bija tikai divi SS oberstgrupenfīreri — Kurts Dalīge un Jozefs Ditrihs.Negribētu piekrist arī izteikumam: "Kas vāciešiem Gebelss, krieviem — Ērenburgs." (99.lpp.) Viņi nav salīdzināmi, jo ir pārāk dažāda lieluma darboņi. Pirmais — Vācijas propagandas ministrs, nacistiskās diktatūras dēmons, bet sava amata meistars, no kura mācījušies daudzi totalitāro režīmu ideologi. Otrais — zvēriska naida aptumšots aģitators, visu zemiskāko tieksmju uzjundītājs, sīka skrūvīte padomju diktatora Josifa Staļina propagandas aparātā.