Pēc muzeja direktores Zandas Ķergalves ievadvārdiem Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja arhitekta palīgs Bc. arch. Jānis Zemgus Jātnieks referātā Moderna etnogrāfiskā ekspedīcija: Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pieredze Augšzemes izpētē stāstīs par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja darbinieku pieredzi divās ekspedīcijās, kas tika rīkotas ar mērķi apzināt un dokumentēt tautas celtniecības piemērus Augšzemē, kā arī meklētas ēkas, kuras būtu iespējams pārvest vai rekonstruēt muzeja ekspozīcijā.
Rīgas Tehniskās universitātes Dr. arch. Ilmārs Dirveiks referātā Streinvēveru dzīvojamā māja – jautājumi un atbildes iepazīstinās ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lauku ekspozīcijas Vēveri 19.gs. vidū celto eksponātēku, kas līdz šim nebija detalizēti pētīta.
Krāšņu meistars Mārtiņš Varbūts savā priekšlasījumā 19. gadsimta maizes ceptuves krāsns un citi atklājumi Jelgavā, Vecpilsētas ielā 2 dalīsies pieredzē par Jelgavas vecpilsētas 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma dzīvojamajās koka ēkās - Vecpilsētas ielā 2 un divu tai blakus esošo celtņu Jāņa Asara ielā, izpētes laikā atklāto.
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturnieks Dr. hist. Rūdolfs Brūzis savā referātā Arheoloģiskās liecības par durvīm Ziemeļkurzemē analizēs ziņas par arheoloģiski pētītajās Ziemeļkurzemes senvietās atsegto celtņu durvīm. Aptvertas ziņas par 13.–19. gs. būvju durvīm, kas izpētītas Talsu pilskalnā, Dzirciema Bisnieku viensētā, Nurmuižas un Durbes muižā, kā arī Tukuma pilsētā. Tiks sniegta informācija par dažādu funkciju un hronoloģijas būvju – zemnieku dzīvojamo ēku, ēberģu, kungu māju, riju, staļļu-vāgūžu un pagrabu – durvīm, to veidiem, kā arī būvkalumiem.
Dr. hist. Armanda Vijupa referāts Uzraksti uz 18. - 19. gs. Kurzemes sudraba saktām veltīts etnogrāfiskā materiāla lielajām sudraba saktām (derību saktām, trīsrindenēm), to reversā iegravētajiem uzrakstiem. Sākot ar 18. gs. otro pusi iespējams izsekot tradīcijai, kas ļauj tās uzlūkot par derību saktām, līgavaiņa īpašām dāvanām līgavām. Uzrakstu analīze atspoguļo stabilu tradīciju, kas veidojās 18. gs. pašās beigās un saglabājās līdz 19. gs. vidum, parādot saderināšanās tradīcijas un dzimumu lomu tajās, saglabājot jaunā pāra vārdus.
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas departamenta vadītāja Dr. hist. Aija Jansone priekšlasījumā Darbs pie Eleonorvilas ekspozīcijas pilnveides informēs par to, kā pēdējos gados kapelas interjers ir papildināts ar etnogrāfu zinātniskajās ekspedīcijās Latgalē iegūtām katoļu dievnamu tekstilijām (altārsegām, karogu, priestera apģērbu). Ļoti nozīmīgu ieguvumu muzejs saņēma 2022. gadā, kad Krustpils Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcas priesteris Viktors Naglis atdāvināja Kristus gravīru, kas kādreiz rotāja kapellas interjeru, bijušā Daugavpils aprinķa Rudzātu pagastā.
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā ir vairāk nekā divdesmit dažādas funkcionalitātes kultūrvēsturiskie akmeņi – bļodakmeņi, krustakmeņi, verstu stabi u.c. Šī ir lielākā un daudzveidīgākā šāda veida kolekcija atmiņas institūcijās Latvijā. Lai gan kultūrvēsturiskie akmeņi krājumā pieņemti lielākoties 20.gs. 30. un 70.gados, zināšanas par tiem joprojām ir visai ierobežotas. Laukakmeņi ir komplicēts vēstures avots, jo prasa gan specifiskas izpētes metodes datu ieguvei, gan īpašus apstākļus to saglabāšanai. Par to stāstīs Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma glabātāja Mg. hist. Gundega Skagale un muzeja Restaurācijas departamenta vadītāja Mg. art. Ieva Jekševica referātā Kultūrvēsturiskie akmeņi LEBM krājumā: izpētes, interpretācijas un saglabāšanas problemātika.
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Mg.art. Rozīte Katrīna Spīča savā priekšlasījumā Mūzikas instrumentu kolekcijas komplektēšana: Muzeja jaunieguvumi meistara Eduarda Krauksta instrumenti stāstīs par to, kā muzejs gatavojas uzņemt savā krājumā Eduarda Krauksta darinātos mūzikas instrumentus. Jauniegūtajā krājumā, kas drīzumā tiks pārņemts no Rīgas Latviešu biedrības, ir arī viens no 21. gadsimta interesantākajiem kokļu mūzikas instrumentu atradumiem - dižkokle. Dižkokle, dižkaukle jeb bāgs – ir termini, kādos tās meistars Eduards Krauksts ir saucis šo instrumentu, kas ir Baltijā un iespējams arī pasaulē lielākā kokle.
Jau tradicionāli Gadskārtējo konferenci noslēdz Muzeja galvenais krājuma glabātājs Dr. hist. Mārtiņš Kuplais, šoreiz ar referātu-atskaiti Materiālas kultūras mantojuma saglabāšana 2022. gadā Brīvdabas muzejā. Tāpat kā daudzām Ziemeļaustrumeiropas tautām koks gadsimtiem bija vienīgais piemērotais celtniecības materiāls. Priede un egle mājoklim, sākot no pamatiem līdz pat jumtam, bet darbarīkiem un istablietām lapu koki atkarībā no to izturības vai svara. Gandrīz katra paaudze kaut ko laboja, būvēja vai darināja no jauna, bet Brīvdabas muzejā savāktais nesniedzas tālāk par 17. gadsimtu. Bet arī šis periods jau ir gadu simti, un, muzeja sūtība ir rūpēties par šiem sirmajiem tautas celtniecības pieminekļiem un parādīt sabiedrībai piemērotā un pievilcīgā vidē. 2022. gadā ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu ir atjaunotas 22 muzeja eksponātēkas un vēl divas ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Tradīcija 2. februārī Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā rīkot kopā sanākšanu, lai izvērtētu iepriekšējā gadā paveikto, sniedzas pagājušā gadsimta 60. gados, kas sākotnēji bija paplašinātas Zinātniskās padomes sēdes, vēlāk 80. gados tās pakāpeniski kļuva par konferencēm.
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir viens no senākajiem un plašākajiem brīvdabas muzejiem Eiropā. Tā platība ir 87 hektāri un tajā izvietotas 114 senceltnes no visiem Latvijas novadiem. Muzejā notiek krājumu komplektēšanas un glabāšanas, izglītojošais, pētnieciskais un restaurācijas darbs. 2024. gadā muzejs svinēs savu simtgadi. Muzejam ir arī divas lauku ekspozīcijas to dabiskajā atrašanās vietā – muzejs Vēveri Vecpiebalgas pagastā un zvejnieku sēta Vītolnieki jūras krastā Rucavas pagastā.