Flauta bez burvības

Mūzika Burvju flautā ir tiešām laba, arī izpildījums lielisks. Bet piekrītu raksta autorei - Kairiša kunga tagad izvēlētā šīs pasakas interpretācija arī mani atstāja aukstu kā suņa purnu. Tāda kā izšķīšana nekādībā, jeb varbūt jāsaka - postmoderni garlaicīgā ironijā. Režisoriem droši vien nav viegli strādāt ar šo materiālu, jo jāatzīst, ka Burvju flautas librets ir pilnīgi sviestains, ja to vērtē pēc jeb kādiem ar reālpsiholoģismu saistītiem kritērijiem. Grūti runāt par varoņu raksturiem un to attīstību, ja dramaturģiskais materiāls tam nekādu pamatu nedod. Kādi pasakā var būt raksturi, pasakā raksturu vietā ir arhetipi.

Gribas cerēt, ka arī Paminas atveidotāja pamazām spēs pārvarēs atlikušās grūtības ar baroka mūzikas specifiku - vairākas lieliskas ārijas liecināja, ka tāds potenciāls pastāv. ------------- Par kuru baroka operu tiek runāts?

Jā, arī iepriekšējam komentētājam var par daudz ko piekirsti, it īpaši atziņā par Kairiša mēģinājumu sasaistīt operas norisi ar šodienas cilvēkam aktuālo, kas visumā vērtējams tikai pozitīvi. Tiesa, te manā skatījumā tomēr ir kāds būtisks BET - kā to panākt, lai maksimāli saglabātu šīs konkrētās operas un vispār žanram tā klasiskajā veidolā piemītošo BURVĪBU. Diez vai šī burvība ir meklējama vienkāršā pasakas lasījumā, tas tik tiešām būtu pārāk naivi un garlaicīgi mūsdienās un šādu iestudējumu spētu glābt tikai izcilas kvalitātes muzikālā slāņa interpretācija. Tādējādi sākotnējās ieceres saglabāšana, atrodot gana izteiksmīgus šodienas izteiksmes līdzekļus, kas līdzās mūzikai interesanti papildina arī vizuālo un režijas risinājumu - tā arī ir patiesa meistarība. Tikai reti kādam tas operas iestudējumos vispār ir izdevies un izdodas - tas prasa patiešām būt labi zinošam nevis tikai vienā - mūzikas, režijas un scenogrāfijas - bet gan visās šajās trīs jomās. Tieši tādēļ arī Kairiša jaunais flautas lasījums manī izraisa iecietīgas garlaicības sajūtu. Ir jau gana skaidra gan režisora ironija par apgaismības masoniskajiem ideāliem un rituāliem, ir gana skaidra arī uzmanības pievēršana stāstam par dzīvu cilvēku kaislībām. Šķiet, dramatiskajā teātrī ar to būtu gana, jo gala rezultātā tur tomēr galvenais vielas koncentrāts ir aktierspēlē balstītās skatuves norises plus scenogrāfija un mūzika. Un tomēr operā ir citādi, ko apliecina arī Kairiša Burvju flautas jaunā versija - nu daudzās vietās mūzika gluži vienkārši skan kā autonoma pašvērtība, līdz nelabumam atgādinot, ka tajā ietvertā ekspresija ir visai tāla no piedāvātā režisoriskā risinājuma. Sadzirdēt to, ko piedāvā mūzika un kaut nedaudz ļauties tās slēptajām likumskarībām režijas veidošanā - tas nu šodien jūtami pietrūkst gan Kairišam, gan Žagaram, gan vēl dažam labam vietējās nozīmes režijas teātra "korifejam" mūsu Nacionālajā Operā. Žēl - dziļāka mūzikas izprašana būtu noteikti novedusi pie daudz interesantāka, arī ar naivajai pasaku operai raksturīgu elementu iekļāvumu veidota iestudējuma. Bet šoreiz tā nav, ir tikai intelektuāla fantāzija par Burvju flautas sižeta tēmu, kurai laupīts neatņemamais sākotnējās ieceres pasaku-masoniskas fantāzijas aromāts. Aromāts, ka arī piešķir šai operai tās īpašo BURVĪBU.

Bet varbūt tomēr - flauta ar CITU burvību? ;) Pēc pirmizrādē izbaudītā visumā var piekrist autores analīzei un izceltajiem pozitīvajiem momentiem. Tomēr izvirzītais uzstādījums "Kāpēc tā, bet ne tā, kā vajadzētu būt?" ar uzsvaru uz "vajadzētu būt", bet nevis uz "kāpēc?" izraisa papildus pārdomas: Vai tiešām burvība būtu meklējama tikai senlaicīgos tērpos un fantastiskās stilizācijās? Kāpēc gan nevarētu pamēģināt saskatīt burvību ikdienas cilvēkos, mūsdienu norisēs, kā arī vienkārši piedāvātajā mūzikas un vizuālā tēla kontrastējošajā sintēzē, ko piedāvā šis operas uzvedums?... Darbojošos personāžu kostīmos un tēlu traktējumā ir piedāvāta iespēja viņus sameklēt tepat līdzās, nevis skatīties uz Mocarta operu kā pasaku no seniem vai pārlaicīgiem laikiem. It īpaši valdzināja šo četru tik dažādo jauniešu - Tamino, Paminas, Papageno un Papagenas atšķirīgie raksturi un viņu mijiedarbība ar sabiedrību, tajā definētajām normām un dzīves principiem. Zarastro un Karaliene piedāvā dažādus dzīves modeļus, abi viņi cīnās par šo jauniešu sirdīm, bet abus viņus vieno svētā pārliecība par sava dzīves modeļa pareizumu un neapšaubāmību. Attiecībā uz scenogrāfijas un kostīmu/tēlu traktējuma mijiedarbību, drīzāk varētu sacīt, ka šim traktējumam Blumberga scenogrāfija darbojas drīzāk kā paralēla pasaule, bet nevis kā organiska daļa. Piedāvāto stāstu tikpat labi varēja izspēlēt uz balta / melna fona, vai priekšā ekrānam, kur raibi mainās videomāksla. Scenogrāfija drīzāk darbojas kā iepriekšējās izrādes citāts vai vienkārši kā stilizēts apgaismības laika ideju citāts, nevis kā organiska pašas izrādes daļa. Izrāde neapšaubāmi bija arī muzikāls baudījums - var piekrist autores labajiem vārdiem par izpildītājiem: Nakts Karaliene bija patiesi pārliecinoša, patīkami pārsteidza Papageno, lieliski un profesionāli darbojās pārējie solisti un ansamblis. Gribas cerēt, ka arī Paminas atveidotāja pamazām spēs pārvarēs atlikušās grūtības ar baroka mūzikas specifiku - vairākas lieliskas ārijas liecināja, ka tāds potenciāls pastāv. Ir lieliski, ja opera spēj būt bauda gan ausīm, gan acīm. Tomēr šajā izrādē uzsvars ir likts uz mūziku un stāsta filosofiju, jā, arī oriģinālā pieteiktās filosofijas ironisku vai pat sarkastisku apstrīdēšanu. Tērpi drīzāk papildina sižetu, nevis darbojas kā atsevišķi mākslas darbi. Cita lieta, ka šāda pieeja operas uzvedumos sastopama jau gadu desmitiem, izveidota kā pretstats gadu simtiem pastāvējušajai greznajai un patosa pilnajai pieejai. Jautājums drīzāk ir par to, kas tad varētu būt jauns? Kāda varētu būt operas interpretācija 21. gadsimtā? Tomēr šīs interpretācijas nevar veidoties atrauti no sabiedriskajiem procesiem - gribam vai nē, bet daudzējādā ziņā mēs tiešām esam šobrīd tur, kur Rietumeiropa bija pirms 20-30 gadiem. Un emocionālās un sabiedriskās pretrunas uz skatuves gribot negribot tiek risinātas ar visai līdzīgiem paņēmieniem un tēliem.