daļā — rubīnsārts. Vēl viņš, saprotams, drusku svīda (paprovējiet jūs piecas stundas vicināties ar rokām un vēl kāda dīvaiņa diktētajā ritmā!), bet visvairāk — smaidīja, es teiktu, kā noslēpumains miniatūrs porcelāna sfinkss. Un, izrādei beidzoties, izveda visus orķestra muzikālā brīnuma strādniekus uz skatuves, lai tie saņemtu godam pelnītās ovācijas. Šis smalkais žests mani piebeidza galīgi — es reti atļaujos iemīlēties no pirmā acu skatiena, kur nu vēl cilvēkā uz skatuves, bet — tas nu šoreiz bija noticis (pēdējoreiz līdzīgu svētu un hipnotizējošu kaisli pret mūziķu pulka dīdītāju izjutu, kad diriģēja pat vecuma dēļ pie pults sēdošais majestātiskais Jevgeņijs Mravinskis). Meisters partitūru izlasīja mierīgi, cieņpilni, droši, ar tādu sirsnīgu "kinderštūbi", mazliet melanholiski temperamentīgi, bet pilnīgi noteikti bez bābiskas eksaltācijas un histēriska heroisma demonstrācijām.
Vāgnera gars
Tad es skaņu žūžos atcerējos, kā trijatā ar draugiem Ilmāru un Sarmīti lietū vazājāmies pa Venēciju, glābiņam no stihijas mums galvā bija no Financial Times uzmeistarotas cepurītes — nu, tādi papīra kuģīši, un vienbrīd slīkstošās pilsētas slapjajā smārdā dzesētajās miklajās ugunīs aizrēgojās Vāgnera gars — tur, tepat, kaut kur blakus Venēcijas vecākajam kazino, netāļ no pelēkrozīgās Palazzo Grassi. Kad 2004.gada rudenī tur, pils telpās, publiku ekstātiski apbūra milzīgā Dalī izstāde, kāds noslēpumains svešinieks pastāstīja, ka Vāgners Kozimai ikvakar dīca naudu, lai mestos kazino grēkos. Iedomājos, kā tas varētu izskatīties — paīgna paskata sens kungs ar dusmīga ērgļa knābi melnā gondolā piepeld pie Casino Venezia barokālā lieveņa, puiši brokātzelta livrejās metas pazīstamo viesi sagaidīt, noņem tam apmetni un, laipni uzrunājot, — buona notte, maestro Wagner — aicina spēļu ellē, diskrētums šajā Venēcijas rajonā būtu lieka koķetērija ar azarta likteni. Tāpat jau visa pilsēta runā, ka uz ausīm tērētais hipohondriķis bēguļo no kreditoriem pa visu Eiropu un piedevām ir maķenīt traks un nikns, jo darbs ieklemmējies!
Bet patiesībā viss bija daudz vienkāršāk — Vāgneram nekur nevajadzēja irties — pietika burtiski apiet ap stūri no sētas puses savam īres miteklim, un viņš jau bija kazino. Tās mājas ir teju kaimiņos. Realitāte ir banāla kā atdzisusi Vīnes strūdele.
Par to Vāgnera garu mēļo dīvainas lietas: viņš tiešām mēdz pēkšņi materializēties, kā smejies, pēc receptes "mūzikas dzimšana no traģēdijas gara", un, kā savās Nāves Venēcijā tapšanas laika dienasgrāmatās atzīmējis dižais aristokrāts Lukīno Viskonti, tieši Vāgners, nevis Gustavs Mālers (varonis, kurš būtu loģiskāks, uzņemot Tomasa Manna morbidās noveles ekranizāciju), esot vajājis visu filmēšanas grupu. Īpatnā kārtā Viskonti piemin to visskaistāko III cēliena lirisko melodiju no Zīgfrīda, kas viennakt esot skanējusi pāri lagūnai tik smeldzīgi, ka pat mēness apraudājies. Trīs dienas lijis, izjaucot filmēšanu un kaprīzo Dirku Bogardu, kurš nevarējis ciest silta lietus un kanālu smaku, novedis ārprātā. Vāgners, kā krievi saka, berjot izmorom — moka uz izturību. Valtraudei Meijerei pieder frāze, ka pēc Vāgnera operām viņa jūtoties kā kad būtu diennakti cietusies un tad pačurājusi — atvieglojums un bauda, ka Tas ir galā. Bet šī mirkļa dēļ gan vērts dzīvot.
Recenzija nesanāk
Atzīstos, visas šīs domiņas klejoja pa manu pusnemaņas stāvokļa apziņu, kamēr klausījos Vāgnera Zīgfrīdu mūsu Operā. Izrāde bija lieliska, taču es nespēju uzrakstīt neko tādu, ko pat ar lielu piespiešanos varētu saukt par recenziju. Nelolojiet veltas cerības, ka spēšu aprakstīt saviļņojumu, kurš mani veldzēja, kad Zīgfrīds beidzās — juceklīgās jūtas vēl šobrīd atrodas Vāgnera rēga kalpībā — jo es zinu, viņš, mūdzis, bija tur klāt, es redzēju. Turklāt es neesmu nekāds Vāgnera ģēnija nozombētais, kādu Latvijā netrūkst — man viņa mūzika šķiet pārlieku racionāla un "graboša". Es pat nevaru saukt sevi par komponista fanu. Taču, kopš Larss fon Trīrs ļāva ieskatīties savās "Baireitas piezīmēs" (dāņu režisoram bija nodoms iestudēt visu Ringu, Trīra eksplikācija ir publicēta), atklāju, ka no šī nordiskā provokatora var mācīties vienu lietderīgu lietu — lūkoties uz katru Vāgnera tetraloģijas opusu kā uz naivu pasaku iz visai neapdomīgu un muļķīgu radījumu — cilvēku — dzīves (jā, jā, zinu, ka šķendēsies visi, kas Ringā saredz kosmogoniju, Lielo Sprādzienu un/vai Melno Caurumu, Ģenēzes teoriju, apbrīnojamu politisku tālredzību, kultūrvēsturiskus mītus un arhetipus un citādus eksistenciāli svarīgus niekus, bet — lai...). Tādēļ es te daudz neko nedūkšu O, Ozianna! Egilam Siliņam, kura Ceļinieks bija majestātiski briljants un vokāli tik drošs, ka lika sirdij un ausīm tirpuļot, un savā fatālajā mierīgumā bija ij aizkustinošs, ij draudīgs — nu, īsts vācu ekspresionisma šedevrālo filmu varons! Ka Irēnes Teorinas Brunhilde ideāli atbilda priekšstatam par dzelzs lēdiju, kura pārāk ilgi aizgulējusies sava īstā vīrieša gaidās (Sekss un lielpilsēta var iet ieskrieties viņas āriski pat apstindzinošās vitalitātes priekšā) un tādēļ skan un uzvedas tik mulsi "plika", neaizsargāta, bet — nezaudējot spēkpilnu seksuālo valšķību un rīkles plašumu. Ka Bangta Ulas Morgnija Mīme, paldies dieviņam, nemaz neatgādināja ļauno zemzemes trolli, bet gan tādu žurkveidīgu viltnieku grāmatvedi, kura maniakālā frustrācija — apsēstība ar zeltu/varu un neapvaldāmais mīlas/naida komplekss pret dēlu — atradeni (vai tas, ka viņi guļ vienā gultā, būtu jāsaprot kā mājiens uz pusaudža seksuālu izmantošanu — bravo, jo tad arī Zīgfrīda dabiskajam riebumam pret savu "darbaudzinātāju" klāt nāk ļoti delikāta psiholoģiska motivācija?) droši var novest tikai kapā (un teicamais aktieris bija arī vokāli tik pārliecinošs). Šis trio — Teorina, Siliņš un Morgnijs — bija perfekti. Arī Krišjāņa Norveļa pūķis — baisulis Fafners (velns, cik smuks vārdiņš!) vokālā ziņā dobji sprēgāja kā meteors, tak dievamžēl ne tik veikli bija atrisināts nezvēra fiziskais veidols — kaut pati ideja "tārps/vorm kā kustīgs pusmirušu ļaužu murskulis" ir brīnišķīga. Vokāli jauks un tīrs bija arī uz skatuves neredzamās Kristīnes Gailītes Meža putns, vien dikti samulsināja lidoņa vizualizācija — kā dienasgaismas lampu zibināšanās (tad jau labāk, lai Kristīne pati būtu spriņģojusi pa scēnu). Sarūgtināja Ļubovas Sokolovas Erda — ne katastrofālās vācu dikcijas neprasmes, bet gan smacēti dobā, nedzidrā toņa dēļ. Par nožēlu, arī Makus Jupitera Alberihs nepārliecināja nedz dziedājumā, nedz sava tēla īstās vietas piepildījumā uzvedumā — tāds—nekāds, korekti pelēks.
Visbeidzot — visa vakara varonis Jonijs van Hals kā Zīgfrīds. Tas ir vesels stāsts, cik vispozitīvākajā zīmē pretrunīgu iespaidu atstāj šis režisora Viestura Kairiša "izfunktierētais", scenogrāfes un kostīmmākslinieces Ievas Jurjānes gaišzilajā Sprīdīša ancukiņā apģērbtais tipāžs — titulvaronis.
Prieks un žēlums
Tā kā Zīgfrīda telpiskā vide (tāds ačgārns fin de siecle interjers ar vitrāžalogiem un mežā 1. cēlienā, traģiskā Titānika viesu halles plašums 2. un kā kad Fransuā Ozona apdegušo kaislību lapkritī izsusējis peldbaseins 3.cēlienā) stilistiski respektē Kairiša iepriekšējo darbu (Valkīru, kam telpogrāfs bija Ilmārs Blumbergs), ir ar nepārprotamām po/mo norādēm uz kultūrcitātu uzslāņojumu mūžīgo klātesamību, bez kā "šie laiki" (mūsdienas) nav nemaz iedomājami, ir prieks par stilistiski vienota kopuma radīšanu un vienlaikus žēlums — lūk, Kairišs taču varēja būt režisors, kas LNO iestudējis visu slavenāko Vāgnera ciklu (tagad 2010.gadā paredzētajam Ringa kopatskaņojumam nāksies "piekabināt" arī mākslinieciski tik šļaugano un ilustratīvi infantilo vāciešu komandas uzvesto Reinas zeltu).
Kairišs kopā ar Jonija van Hala Zīgfrīdu izstāsta pasakainu versiju par nacionālo varoni — puišeli Sprīdīti, kuram spēks ir gan, bet prāta tā pamazāk (azarts, ar kādu šis Sprīdfrīds turpat guļamistabā kaļ maģisko zobenu Notungu, kurtuves ēzē bērdams bibliotēkas grāmatu kaudzes, ir vienlaikus komisks un baiss — trako kā tāds hitlerjugendietis pie grāmatu sārta!), tādēļ mucā augušajam, pa spundi barotajam topošajam varonim pilnīgi dabiska ir vēlme dzīves pieredzi gūt, metoties dabā. Viņš klausa putniņiem, pats brīnās, ka tik viegli rotaļājoties nokāvis pūķi un — visu laiku visu ap sevi demolē: kā jau primitīvs (vai pirmatnējs?) mazattīstīts spēks. Tieši šī "mazattīstības" faktora dēļ es uzskatu, ka izrādes kopējam konceptam pat izdevīga ir van Hala vokālā nestabilitāte un vietumis neprasme vēsi aprēķināt spēkus tik arhigrūtas partijas pievārēšanā. Tas, ka viņš ir neprognozējams, taču tik lieliski "ierakstās" šī Zīgfrīda tēla infantilajā dabiskumā! Un tomēr kopumā van Hals partiju vinnē.
Jo 3.cēlienā, visparadoksālākajā un tik smeldzīgajā, kad mūsu primitīvais "lāčplēsis — sprīdītis" puiškāns sastopas ar nekad neredzēto un nāves miegā tak jau pavecējušo sievieti (kura, mana debess, vēl taču ir arī viņa miesīgā tante — neaizmirsīsim, ka Vāgners ir visincestuālākais dramaturgs pasaulē!), starp viņiem rodas milzīgs pievilkšanās —atgrūšanās enerģiju orkāns, ko par mīlestību diez vai nosauksi. Jutekliskums tur ir, jā. Bet tas ir tāds dzīvnieciskas un paprastas dabas (režisors dod arī mājienu, ka melnsudraboti spīguļojošā kleitā pod sņeguročku ietērptajai Brunhildei izpratne par mīlu arī aprobežojas ar visai mietpilsoniskiem standartiem — bruņukreklu žigli skapī, visu uzmēzt un — soļos marš! — uz dīvāna pie televizora). Katrā ziņā Dievu mijkrēsli sarīkos neba nu dievi, bet šādi ļaudis, kas apdzīvo zemi — tepat, uz vietām. Vai Kairišs ir radījis karikatūru par Vāgnera pompozo mitoloģisko mošķu pasauli? Vai režisors aprāda, ka pasauli iznīcinās ne jau dievu kašķi, bet labticīgo mietpilsoņu infantilais barbarisms? Vienā ziņā jā, jo no racionālā cilvēka viedokļa Zīgfrīda (un Ringa vispār) sižets ir tīrais sviests. Taču režisora talants kopā ar visu mūziķu ar apbrīnojamu mīlestību "izlasītais" opusa skaņu teksts dara paralēlo darbu — nojauc un likvidē šo satīras slāni (lai gan tas turpina eksistēt), pievieno tam īsto maģisko "piesitienu" — kā jau pasakām, par kurām zinām — tām ticēt nevar. Vien klausīties un gūt baudu, ļaujot visvisdažādākajām domām kā kumeliņiem auļot, kur pagadās — nu, kauč pie F.Forda Kopolas mūslaiku apokalipses, uz viņa džungļiem ar valkīru uzlidojumu. No Vāgnera gara un ģēnija tāpat tālu nespruksi. Malači! Mūsu opernamā Zīgfrīds rullē!u
* Funny games — smieklīgās, dīvainās spēles — angļu val., šeit — atsauce uz Austrijas kinorežisora Mihaela Hanekes slavenu filmu par diviem pusaudžiem, kas līdz nāvei "tāpat vien" nomocīja respektablu vīniešu ģimeni. Filmā citstarp skan Vāgnera mūzika.