GAME OVER

Endera spēle ir futūristiska — tās darbības vieta ir tālas nākotnes pasaule, kas cietusi jau divās citplanētiešu — insektiem līdzīgu radījumu — invāzijās. Starptautiskā kosmosa flote gatavojas nākamajai invāzijai, sistemātiski audzējot jaunu kareivju paaudzi un no visas populācijas atlasot karošanai vispiemērotākos eksemplārus. Līdz šai vietai izlasījis, intelektuālais lasītājs nopūšas un teic — nu protams, datorspēļu cienīgas banalitātes, ko gan var gribēt no žanriem, kas aktuāli tikai pubertātes vecumā? Taču Kārds nodrillēto zvaigžņu karu tematiku apgriež kājām gaisā un uzlūko kara tēmu ar sešus līdz astoņus gadus veca bērna acīm. Tas nav tikai stāsts par nevainības zudumu, bet arī par sistemātisku nevainības piekrāpšanu un apzinātu tās iznīcināšanu pārprasta augstākā ideāla meklējumos, izstāstīts ar tik traģisku neizbēgamību un aukstu ironiju, ka sametas neomulīgi jau pirmajās lappusēs, tomēr stāsts ievelk sevī un nelaiž vaļā. Kā daudzi fantastikas žanra rakstnieki, Kārds savos romānos brīžiem pienāk biedējoši tuvu pravietojumam par to, kāda patiesi izskatīsies nākotnes pasaule, un nevajag ne gadu tūkstošus, ne simtus — vairākas paralēles ar Endera spēlē rakstīto, gan tehnoloģiskā, gan politiskā ziņā, mēs varam saskatīt jau šodien, tikai 23 gadus pēc darba sarakstīšanas. Tomēr stāsta centrā nav nedz kaujas, -nedz tehnoloģijas, bet Enders jeb Endrjū Viginss — sešgadīgs zēns un kādas ģimenes trešais bērns (aprakstītajā pasaulē valda stingra dzimstības kontrole, katrai ģimenei atļauti tikai divi bērni) un viņa tiakai pāris gadu vecākā māsa un brālis. Gaidījāt sirsnīgu ģimenes sāgu kā siltu lodziņu auksti kontrolētās nākotnes aizledojušā rūtī? Lika drusku pagaidīt! Kamēr Enders iziet spartisku apmācību kara mākslas skolā, māšele un brāļuks — tādi paši brīnumbērni kā pastarītis — ,rakstot internetā politiskas esejas ar izdomātiem nikiem, pamanās sajaukt pasaules politisko situāciju. Endera spēle ir grāmata par pasauli jauna mesijas gaidās — nevis tuvākmīlestību sludinoša Kristus, bet ar gēnu inženierijas palīdzību radīta superstratēģa, kurš spēj bez emocijām aprēķināt, kā uzvarēt par katru cenu, neraugoties uz cilvēkresursu zaudējumiem, un Enderam piemīt tieši šis izdzīvošanas talants. Enders dzīvo pasaulē, kurā ir jānogalina, lai izdzīvotu, un ar laiku tas kļūst tik ierasti, ka pat piemirstas, kāpēc tiek karots. Šī nav kārtējā grāmata par neatzītu ģēniju, tieši otrādi — šis ir stāsts par ģēniju, kurš ir atzīts, apbrīnots un novests līdz izmisumam. Tieši tāpēc jebkurš, kas jebkad izjutis talanta un/vai vadības smagumu, var šo grāmatu lasīt kā ļoti personisku vēstījumu. Šis nav darbs par kariem ar citplanētiešiem, bet par ģenialitātes un atbildības cenu, par drosmi, kas nepieciešama, lai pieņemtu savu nolemtību. Tas būtu pietiekami, lai sagrautu kuru katru pieaugušo, bet kā ar bērnu? Kaujas skolas apmācība, kas pamatā sastāv no simulētām un virtuālām kara spēlēm, ir nežēlīga. Enders saprot, ka bērnības galvenais trūkums ir tas, ka pieaugušie no tevis sagaida daudz, tai pašā laikā neuztverot tevi nopietni — tāpēc īstās kaujas tiek izcīnītas ne jau simulāciju telpā, bet ārpus stundām. Viņš vienlaikus ir spēles vadītājs, izcils stratēģis un savu skolasbiedru armijas komandieris, un bandinieks skolas vadības spēlētajā spēlē. Endera emocionālo konfliktu atklāj viņa privāti spēlētā datorspēle, kurā atbilstoši žanra noteikumiem, nepazīstamā ainavā jāizlemj par darāmo, jātiek neskaitāmas reizes nobeigtam, ieraugot ekrānā neizbēgamo Game over, un jāsāk no jauna, meklējot citus ceļus. Šai spēlē ir uzdevums tikt galā ar datortēlu — milzi, kurš uzdod Enderam neatrisināmu mīklu. Lai tiktu tālāk, Enders beigu beigās izdara vienīgo iespējamo — nogalina milzi, taču visu turpmāko laiku turpina mocīties vainas apziņā, domādams, ka spēlei nevajadzētu kā vienīgo izeju piedāvāt izšķiršanos starp spēlētāja un pretinieka nāvi. Taču tas ir tieši tas, no kā sastāv vairākums spēļu — arī Endera spēle. Runājot par varas ētiku, Endera spēle tomēr nav didaktisks pacifista traktāts — tam Kārds ir par konservatīvu — , bet stāsta formātā izstāstīta morāla līdzība, kuras pamatdoma: tā nav nekāda spēlīte. Karš romānā traktēts kā apburtais loks — lai uzvarētu, jāizprot ienaidnieks, bet ar izpratni nāk līdzjūtība, un ar līdzjūtību zūd vēlēšanās karot — par šo vēsta romāna netipiskā noslēdzošā daļa, kas seko aiz sižetiskās kulminācijas. Endera spēle līdz ar to ir ne tikai neomulīgi skarbs nākotnes pravietojums, bet arī lielformāta metafora tagadnei — spēlei, ko spēlējam mēs un kas tiek spēlēta ar mums. Un vienmēr paliek atklāts jautājums, kas ir tas, kas dara cilvēku par cilvēku — vai nežēlība? — un liek pacelties pāri cilvēcībai — vai empātija? Visbeidzot, kā jau visas labās grāmatas, arī šī ir par cilvēka dabu — varaskāru, ģeniālu un žēlsirdīgu.