Ģimenes sāga

Inga Žolude. Silta zeme. Dienas Grāmata, 2008, 168 lpp.

Ingai Žoludei (1984) beidzot izdots jau ilgāku laiku gaidītais pirmais romāns Silta zeme. Autores vārds zināms - viņa publicējusi īsprozu periodikā un kopkrājumos, veiksmīgi piedalījusies stāstu konkursos un Prozas lasījumos. Tomēr tieši grāmatas/romāna formāts rada noturīgāku interesi un pārliecību par talantīgo prozaiķi Žoludi, kuras grāmatas prezentācijā arī savu pirmo publisko iznācienu piedzīvoja interesantā grupa Maukas.

Kāpēc - īpašs

Romāns Silta zeme veidots kā Daniela dienasgrāmata, kura formāli līdzinās sakrālajai autobiogrāfijai un grēksūdzei. Abi šie vārdi mūsdienu lasītajam varētu būt jau apnikuši līdz riebumam (tikpat labi arī varētu nebūt, lai arī teju katrs trešais latviešu prozaiķis izmanto), tomēr ir vairākas būtiskas žanra atšķirības, kas ļauj secināt, ka Žoludes romāns ir īpašs.

Pirmkārt, rakstībā bieži vien izmantojot apziņas plūsmas atdarinājumu (tieši atdarinājumu, jo romāns pārsteidzošā kārtā ir uzvērpts uz sižeta kaula), Žolude radījusi tādu tekstu, kas balansē uz aizraujoša piedzīvojuma romāna un psihožu mocīta vīrieša iekšējā monologa, grēksūdzes robežas. Vēstītājs Daniels ar saviem vecākiem Līvu un Andrē un māsu Nelliju ne tikai nemitīgi ceļo pa Eiropu, bet teju visu pasauli. Un raksta katrs savu dienasgrāmatu. Piedevām, ģimene ir sazombēti psiha un iekšupvērsta.

Romāns it kā salūst divās daļās. Pirmajā liela nozīme vēstījuma intrigai. Savukārt romāna otra puse ir daudz psihāka (to uzsver arī darbību atkārtošanās) un rada apjausmu, ka šī ceļošana no pilsētas uz pilsētu, kura norit pateicoties tēva darba maiņai, iespējams, nemaz nenotiek realitātē. Līdz ar to redzams, ka un kā romānā pārklājas un saplūst vismaz divi slāņi (reālistiskais/psiholoģiskais un alegoriskais/metaforiskais), un tāpēc teksts nevienā brīdī nekļūst plakans.

Par mūsdienu dzīvi, problēmām un prāta spējam vēstošais romāns Silta zeme aptver vairākus tēmu lokus, galvenais no kuriem reālistiskajā līmenī ir vēstījums par attiecībām ģimenē, par to, ka seksuālā nobriešana vēl nenozīmē neatkarību no vecākiem. Šajā līmenī tik pat kā nav vides zīmējumu, jo kaislības notiek nevis konkrētā telpā, bet gan cilvēka prātā un sekojošajā rīcībā. Savukārt alegoriskajā līmenī tiek likts uzsvars uz meklējumiem, kurus paspilgtina gan Daniela, gan Nellijas šķietamie murgi, kas psiholoģiski pamato ģimenes sačakarēto attiecību modeli un brāļa un māsas tuvumu līdz incesta izvērsumam: "Mums ir bērns. Man, Nellijai un Vū ir bērns. Es nezinu, kura no mums ir viņa māte un kurš ir tēvs. Es esmu ļoti priecīgs. Dažreiz esmu ļoti slims, pie manis dažreiz atgriežas vājprāts. Dažreiz man sajūk pasaule. Es vairs nezinu, kurā gultā man jāguļ - pie Nellijas, pie Vū, pie bērna? Es vienkārši stāvu nakts vidū koridorā un domāju, uz kuru istabu man iet. Dažreiz, kad man galīgi neveicas, es zīlēju, enik benik sikel sā. Es pieguļu visas gultas. Es pieguļu viņas pilnas ar bērniem. Es pieguļu bērnu pilnu ar bērniem (97.lpp.)."

Brāļa un māsas psihozes un apreibināšanās, kuras Žolude vietām rādījusi pat atklāti neķītri, ir tikai virsējais slānis, zem kura slēpjas vispārcilvēciskas ilgas pēc tuvības gan ģimenē, gan ārpus tās. Psihozes Žolude rāda kā bērnu un vecāku atsvešinātības rezultātu, tās pamatodama ar daudzām vēstījuma detaļām: Nellijas piespiedu aborti, ārstēšanās utt.

Otrkārt, romāna lasījumu paplašina un sižetu virza vairāki sekundāri tēli, kuri saistīti ar centrā likto ģimeni. Tā ir kalpone Sallija un viņas labākais draugs - miesnieks, no kura viņa katru dienu pērk svaigas aknas. Mākslinieks Albērs. Daniela un Andrē mīlestības objekts Vū. Aizraušanās ne tikai vīrieša vai sievietes, bet arī dažādu adikciju izraisošu vielu formā. Tik pat lielu svaru Žolude piešķīrusi detaļām, kuras ne tikai nemanāmi satur kopā tekstu, bet garantē sižeta virzību. Tāds, piemēram, ir Andrē zīmētais Vū portrets, kurš līdzīgi fetišam nonāk pie dažādiem īpašniekiem. Poētikas līmenī ne mazāk no svara ir atkārtojuma figūrām, piemēram, teicienam, kurš tiek lietots ik reizi, kad Sallija piedāvā Vū ceptas aknas: es esmu uz Jūs ar aknām.

Ģimenes modeļa ilustrācijā būtiskas arī atšķirības domāšanā. Tās lieliski aprāda Daniela tekstā liktie citāti no pārējo radinieku dienasgrāmatām (Andrē piedevām raksta vēl arī slepeno dienasgrāmatu). Proti, ģimenes locekļu domas vienam par otru ir pretešķīgas (it kā jau labu vēlas, tikai katrs ko savu) - tas tikai paspilgtina šīs šūniņas nesaderību. Tāpēc arī nav no svara, cik kurš jauns vai vecs. Būtiskas vien domas. Lai cik perversas, nepareizas, mīļas, šokējošas utt.

Bez kūts semantikas

Žolude par varītēm ir gribējusi attālināties no latviešu literatūras vides tradicionalitātes. Tas viņai arī lieliski izdevies, jo romānā nav ne miņas no latviešiem tik mīļās kūts semantikas. Romāna vide un personāžs, līdzīgi kā tas bija Margaritas Perveņeckas stāstos, iezīmē latviešu mūsdienu literatūrā kvalitatīvu uzsvaru maiņu, proti, novirzīšanos no sižetiskas stāstniecības kosmopolītiskas domāšanas un cilvēka esamības neizskaistinātas un baismas uzšķēršanas virzienā. Līdz ar to, iespējams domāt par literatūras procesa virzības maiņu. Līdzīgi kā tas bija ar Aivara Ozoliņa Duktu, kas mainīja sapratni par literatūru un veidoja auglīgu augsni 1990.gadu vidū publicētajām Noras Ikstenas, Jāņa Einfelda un Arvja Kolmaņa pirmajām grāmatām. Bet tikai iespējams, jo mans apgalvojums ir vien pieļāvums, kuru varēs apstiprināt vai apgāzt pēc vairākiem gadu desmitiem. Katrā ziņā Silta zeme ir nebijusi lasāmviela pēdējo gadu latviešu rakstniecībā.

Silta zeme ir lielisks debijas romāns, mūsdienīga ģimenes sāga.