Netenjela Londona — alternatīvās vēstures versija par mums pazīstamo pilsētu — ir nežēlīga, feodāla pasaule, skepses un politisku intrigu pārpilna — pārāk pesimistiska un pārāk pieaugusi pasakai. Pilsētu un visu Lielbritāniju pārvalda aristokrātu šķira — burvju kopiena, kamēr vienkāršie ļaudis bez maģiskām spējām tiek uzlūkoti par otršķirīgiem. Tomēr pilsētā paslepus veidojas arī pretošanās kustība, kas ar teroristu cienīgiem paņēmieniem mēģina paust vienkāršās tautas sašutumu.Bez morālesMaģiskās spējas Bartimaja triloģijā nozīmē politisku varu, nemitīgu cīņu par bagātību un ietekmi bez jebkādiem morāles principiem. Netenjela maģijai nav nekāda sakara ar burvju vārdu skandēšanu vai zižļa vicināšanu — to var realizēt, tikai nonākot kontaktā ar varenām un bīstamām ārpuszemes būtnēm — gariem jeb dēmoniem. Maģija ir šo dēmonu (džinu, efritu, velnēnu u.c. — pavisam sešu garīgo būtņu kārtu) efektīvas pakļaušanas prasmes sekas. Līdz ar to burvis pastāvīgi atrodas uz katastrofas robežas, jo vienmēr pastāv risks, ka kontrole pār garu tiks zaudēta.Šeit nav arī maģijas izglītības iestāžu. Saskaņā ar tradīciju, apdāvinātus zēnus to vecāki sešu gadu vecumā atdod audzināt un apmācīt praktizējošiem burvjiem. Tomēr šeit nav labo burvju, nav baltbārdaina, vieda Dumidora / Gendalfa tēla, kas apmācītu karstgalvīgo mācekli, kuru uz priekšu dzen tikai paša aprēķins, dusmas un atriebības kāre. Paradoksāli, bet īstais jaunā burvja "skolotājs" un viens no darba simpātiskākajiem tēliem pieder pie jau minētās garu kompānijas — tas ir zēna pirmais un varenākais vergs, gudrais, sarkastiskais un vairāk nekā mēreni iedomīgais džins Bartimajs. Savu tūkstošgadīgo pieredzi, kalpojot dažādiem burvjiem, Bartimajs ietērpj ironiskos monologos, kas mijas ar trešās personas stāstījumu un kalpo par vēstījuma "veselā saprāta" balsi, kamēr džina pavēlnieks — maga māceklis nebūt neizpelnās viennozīmīgas simpātijas.Ar un pret šiem gariem darbojoties, Netenjels (vēlāk — perspektīvais burvis un jaunākais valdības ministrs Džons Mandreiks) vismaz pirmajās divās triloģijas grāmatās — atšķirībā no Harija un veselas plejādes viņa līdzinieku — neorientējas uz pasaules glābšanu, bet tikai uz egoistisku misiju — sava pašlepnuma atriebšanu un godkārīgo plānu realizēšanu. Līdz ar to Harija fani šai darbā neatradīs līdzības ar savu elku, ja nu vienīgi pašas vispārīgākās.Grāmata aizraujNeraugoties uz padrūmo noskaņu, grāmata aizrauj, kaut gan ne tik daudz ar iztēles lidojumu, cik ar sociālajām metaforām un apelāciju pie lasītāja cilvēciskajām īpašībām un trūkumiem. Kā autors ieskicē jau pirmās grāmatas noslēgumā un skaidri deklarē otrajā grāmatā, sekošana paša iegribām un ambīcijām labu galu neņem. Ja triloģijas pirmā grāmata varētu tikt uzskatīta par samērā veiksmīgu senās leģendas par burvja mācekli (kurš iedomībā uz paša sasniegto un, sev par postu, eksperimentē ar maģiju, kas tālu pārsniedz tā spēkus) modernizāciju, tad grāmatā Golema acs autors jau izvērš nopietnu diskusiju par varu, tās uzlikto atbildību un nelietīgi izmantotas varas sekām, netieši atbalsodams Dž.R.R.Tolkīna Gredzenu pavēlnieka episko tematiku, tikai bez pēdējam raksturīgās poēzijas, notiekošo atspoguļojot veselīga un mūsdienīga cinisma garā. Tiesa, kopš Tolkīna laikiem angļu literatūras tradīcijā jau nedaudz novalkāto fantāzijas žanra sižetu Strouds atdzīvina ar netradicionālu interpretāciju. Neatradīsies nemaz tik daudz darbu, kuros vismaz sākotnēji nebūtu manāms neviens pozitīvais varonis — kur apdāvinātais censonis jau tīņa gados izrādītos par ambiciozu iznireli, kamēr lasītāja simpātijas izpelnītos viņa pretinieks, ļaunais gars, kurš vaļsirdīgi atzīstas, ka pirmajā izdevīgajā gadījumā Netenjelu piebeigtu visnežēlīgākajā veidā.
Pakļautie un pakļāvēji
Tā kā Strouda alternatīvā pasaule ir piebārstīta ar atsaucēm uz personām un vietām no mums pazīstamās realitātes (Romas impērija, Bendžamins Dizraeli, Zālamans), var teikt, ka vienīgā atšķirība, kas radikāli nošķir Bartimaja universu no mūsējā, ir maģijas klātbūtne. Pamatojoties uz spēcīgo magu kopienu, puse Eiropas (Itālija, Vācija un Francija), kā arī daļa Amerikas ir pakļauta Lielbritānijai, pretojas vēl vienīgi Čehijas impērija ar Prāgas prasmīgajiem burvjiem priekšgalā — ne velti otrā darba virsrakstā parādās radījums, kura izgatavošanas māksla jau sensenis piedēvēta viduslaiku Prāgas ebreju magiem. Līdz ar to triloģijā pārklājas divi savstarpēji saistīti tēmu loki — Londonas kā "pasaules varas" centra pacelšanās varas augstumos un kritums (kas ļauj šo darbu skatīt arī koloniālās kritikas gaismā) dublē Netenjela personisko spēju uzplaukumu, kas pakāpeniski noved viņu pie pašas bezdibeņa malas. Trešā sižeta līnija saistās ar Pretošanās kustību burvju dominancei un tās līderi — vienkāršo ļaužu meiteni Kitiju, kas nostādīta opozīcijā Netenjelam un visai viņa pārstāvētajai uzurpatoru komandai. Atsevišķu un oriģinālu tēmu veido Kitijas un Bartimaja savdabīgās attiecības, kas, sākumā aizdomu pilnas, ar laiku atjaunos cilvēku ticību dēmoniem un otrādi. Jo, lai cik paradoksāli tas neizklausītos, visā šai politisko intrigu jūklī vislielāko lomu nospēlēs tieši pakļauto un pakļāvēju rasu savstarpējās attiecības. Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem sniegs trešā un noslēdzošā triloģijas grāmata Ptolemaja vārti.