Gundega Repše. Pieklājīga remdenība man vienmēr riebusies
Par ieganstu sarunai ar rakstnieci Gundegu Repši kalpoja viņas nesen iznākušais stāstu krājums Stāsti par mācekļiem. Nu jau viņa atkal ir atpakaļ pie darba — saruna ar Gundegu Repši notika Rakstnieku mājā Ventspilī, kur top jauns darbs. Sarunas sākumā esmu nobijusies, jo ar slejām Dienā rakstniece atstājusi bargu iespaidu. Palūdz arī, lai interviju atsūta pārlasīšanai. Taču, kad rakstniece izgāž kafijas krūzi un tam seko joks, jāatzīst, atslābstu.
Jūs rakstāt jaunu grāmatu? Kas tā būs — romāns vai stāsti?
Rakstu divas lietas vienlaicīgi.
Kāpēc jūs izvēlējāties vārdu "mācekļi" grāmatas nosaukumā?
Lai lasītājam būtu ko minēt, interpretēt.
Viens no jūsu stāstu varoņiem izvēlas klusēt. Vai jūs pati esat atradusies situācijā, kad esat apmulsusi attiecībā uz savu darbu un to, ko var izzināt caur literatūru un valodu?
Nevar teikt, ka es tā jūtos tieši šajā brīdī. Varbūt jums tāds iespaids. Bet mulsums par pasaules brīnumainību mani pavadījis allaž. Tas nav kāda etapa jautājums. Es brīnos, kāpēc šai zinātkārajā bijībā jūtos tik viena. Man tiešām pasaule liekas tik neatbildamu un neatbildētu jautājumu pārpilna.
Slejās jūs bieži esat pamācoša, didaktiska, bet tai pat laikā jūsu pašas pasaulē nav sakārtotības. Tas liek jautāt, vai rakstniekam šī saasinātā dzīves uztvere ir vairāk instruments vai arī pārliecība? Kā jūs samierināt šīs divas puses — savos komentāros jūs perat, bet literatūrā jūs paužat mulsumu.
Šajā grāmatā kā kopuma vēstī ir mulsums, varbūt. Te mēs nonākam pie paša būtiskākā — kāpēc ir tik šausmīgi smieklīgi lasīt visu, kas ir sarakstīts par un ap literatūru. Jūs arī izejat no tā, it kā tās būtu manas cilvēcīgās pretrunas, it kā ignorējot to, ka cilvēks, kurš raksta, ir literārais es. Un jūs mana literārā es dzīvi, uzskatus un problēmas liekat virsū man kā cilvēkam. To pēršanu, cik saprotu, jūs attiecināt uz publicistiku, bet tās ir divas dažādas personas, kuras vispār nav jāsamierina. Jo tā ir mana pilsoniskā pozīcija, bet rakstot prozu, ir literārais es.
Apzinoties teoriju, ir grūti nodalīt jūs kā publicisti un rakstnieci. Jūsu slejas bieži ir kategoriskas, tajās dominē melns un balts.
Tas ir elementārs žanra nosacījums — 3000 zīmju, un avīzes jēga ir, ka tajā neizplešas, nepļurkst, nepļāpā, saasina. Bet es varu jūsu teikto pavērst kā komplimentu — tas ir brīnišķīgi, ja ir tāda stilistiska atšķirība starp dusmošanos slejās un meditatīvu mulsumu, es teiktu, apskaidrību, stāstos. No tiesas, man nerūp būt mīļai meitenei un patikt lasītājiem. Neuzskatu, ka literatūra man ir instruments, lai taptu par tautas mīlētu balto māti ar pravietes un pasaules glābējas ambīcijām, kas parasti ir pašsuģestija. Es vēlos būt tikai patiesa.
Jūs to reakciju izsaucat vairāk kā sleju autore, jo runājat par karstiem un jau diezgan apvārtītiem jautājumiem — kā nacionālā identitāte.
Vai jūs teiktu, ka tā ir velta enerģijas šķiešana?
Tie, kuriem jūsu slejā paustie pārmetumi būtu adresēti, iespējams, nemaz nelasa laikrakstu.
Tad jautājums ir, kas ir lasītājs. Jūs vedināt uz misionārismu, ka ir kāda noteikta sabiedrības daļa, kas man ir jāapgaismo. Bet grāmatā atziņu, cik atceros, pauda literārs tēls.
Gribēju tikai sacīt, ka jūsu viedokļi, iespējams, nenonāk līdz tiem, līdz kuriem tiem būtu jānonāk.
Ar viedokli vispār nevar ieņemt Romu. Tomēr ir par maz un par maigu runāts, ja sabiedrība atrodas šā brīža situācijā. Tātad ne ar tiem līdzekļiem. Pieskaitu sevi līdzvainīgajiem.
Par izteiksmes līdzekļiem runājot — gānās jau pietiekami daudz. Īpaši internetā.
Tās ir divas dažādas lietas — anonīmi vai atklāti. Vai jūs redzat rakstniekus, kuri traucas izteikties par pastāvošo režīmu, tādējādi bojājot attiecības ar varu, no kuras viņi ir finansiāli atkarīgi? Nemaz nerunājot par vienkārši draudzīgajām korporatīvajām saitēm.
Latvijā netrūkst kritikas. Taču to vairāk veido lamāšanās, nevis diskusija, un maz kas mainās.
Nu tur jau tas izmisums, ka nemainās. Bet vai drīkst izteiksmes līdzekļus publicistikā vēl vairāk vulgarizēt, lai tevi sadzirdētu? Intelektualizēt? Puvums ir dziļš, līdz kaulam. Ar vārdošanu vairs nav līdzams.
Vai tiešām ir tikai puvums?
Morāli ētiskās kategorijās man tiešām liekas, ka te ir puvums.
Kādēļ tā ir?
Cilvēku iecietības dēļ. Pret korupciju. Pret ikdienas liekulību un nodevību. Tas, kas te gadiem ir zēlis un ziedējis, šajā gudri stādītajā apelsīnu birzī, brīnišķīgajā ideoloģijā, tas taču tika viesmīlīgi pieņemts vai ikvienā normālā latviešu ģimenē. Māmuļas audzināja meitiņās apbrīnu par izmanīgajiem cilvēkiem, kuri māk dzīvot, māk grozīties, rosīties, rukāt jebkuriem līdzekļiem. Mācīja nicināt tos idiotus, bālģīmjus, lūzerus ar debili sapņainajām acīm, kuri būvē kāršu pilis, nevis nelikumīgi tās privatizē. Latvijā taču apbrīno apsūdzētos un aizdomās turamos, nevis riebumā novēršas no viņiem.
Vai tad nav kaut kas pa vidu starp blēžiem un zilacainajiem sapņotājiem? Varbūt problēma ir šajā melnbaltajā redzējumā?
Nujā, starp divām paralēlām sliedēm ir šaura grants strēle, un, pēc Einšteina, kaut kur tām sliedēm būtu jāsatiekas. Tā jau tas eksistenciāli arī notiek, kamēr dzīve pulsē konkrētajās pārmijās. Bet, redz, tas saucamais zaudētājs šodien ir morāli uzvarējis. Tas, kurš nepieņēma noziedzīgos spēles noteikumus. Pirms vairākiem gadiem es biju tīri vai gatava braukt projām — ne bezdarba vai materiālās dzīves dēļ, bet tāpēc, ka bija neizturami, ka tavu acu priekšā notika oficiāla kampšana, orģiastiska raušana. Nelikās, ka tas viss sabruks un milzīgais augonis plīsīs. Man bija kauns būt klātesošai, kauns no bezspēcības, ka nekas nemainās, ka tu vari norieties zils, bet cietumi tukši (iesmejas). Tā aizbraukšana būtu kā demonstrācija sev pašai. Bet tagad, kad viss sabrucis, kad, atvainojos, līķis vēl agonē, es jūtos nesalīdzināmi labāk. Gandarījums par to, ka tie nebija bijuši zākātie zilacainie idioti, kas nav pieņēmuši spēles noteikumus. Šie cilvēki bija tuvās attiecībās ar sirdsapziņu, un viņiem izrādījusies tā plikā taisnība. Jā, fakti ir brutāli. Materiāli visvairāk cieš tā saucamie muļķi. Bet viņu pusē ir morālā uzvara.
Kāpēc Latvijā tik epidēmiski bija izplatījušies tādi mantkārīgi domāšanas veidi un praktiskās dzīves modeļi?
Rijība, es pieļauju, tomēr ir padomju laika mantojums — ka nevarēja beigt grābt un grābt. Parādoties visiem "treknumiem", nevarēja beigt tos pirkt. Kā psihologi norāda, cilvēks pēc garīgas traumas var sākt tā rīt, ka kļūst resns, jo ēdiens dod psiholoģisku patvēruma sajūtu. Vai arī tas ir ārkārtīgi dziļš ateisms, ticība, ka šī tiešām ir vienīgā dzīve un tāpēc tā attiecīgi jāizdzīvo sausa.
Māņticības trūkumu gan reizēm nevar pārmest pragmatiskajiem latviešiem.
Nujā, latvietis savu gultu grūstīs atkarībā no tā, kur tā viņa rīvīte ir pagriezusies, meklējot āderi, bet, ja viņš sazadzies netiks debesīs, tas viņu pilnīgi nebiedē. Viņš ir fenomenāls, šausmīgi īpatnējs cilvēks.
Ar ko tad šejienieši atšķiras no citām tautām?
Nē, man nav tādu pētījumu, bet tas vienkārši sāp vairāk un tāpēc ir tās dusmas un asums.
Vai nav tā, ka arī jums pašai raksturīgā neuzticēšanās līdzpilsoņiem ir attīstības traucēklis?
Kā jūs varat apgalvot, ka tā ir neuzticēšanās? Varbūt tā ir uzticēšanās, idealizēšana, kurai sekojusi vilšanās?
Par sabiedriskiem jautājumiem rakstnieki parasti izsakās visai radikāli.
Kur jūs to esat lasījusi? Rakstniekus intervē tikai par dzīvokļa iekārtojumu, marinēšanas receptēm, vēl, vissliktākajā gadījumā, par intīmo dzīvi.
Varbūt ne latviešu rakstnieki, bet pasaulē tas notiek nemitīgi — teiksim, tas pats francūzis Mišels Velbeks, kurš izsaka pilnīgi radikālus apgalvojumus. Bet sabiedriskā politika ir cita sfēra, tur radikālismam nav tādas atdeves, tā ir kompromisu sfēra.
Rakstniekam nav jāiesaistās politikā. Viņam ir sava nostāja (tā vismaz vajadzētu būt), viņa vārds ir vienīgais prestižs (tā vismaz vajadzētu būt), un viņš ir kā sava veida meteorologs. Grūti, teiksim, iedomāties Kurtu Vonnegūtu partiju kompromisos. Es jūtu, ka jūs tomēr domājat, ka rakstniekam ir jābūt tādam kā buferim starp varu un sabiedrību, buferim tajā bezdibenī.
Vai nav tā, ka ikvienā sabiedrībā intelektuāļiem ir savas metodes, kā strādāt. Teiksim, atmodas laikā apelēšana pie ideāliem bija efektīga, taču tagad cilvēki redz visu paši, ar pirkstu vairs nav jābaksta un intelektuālim varbūt jāstrādā citādi, rafinētāk?
Jūs joprojām runājat kā no augstākas misijas viedokļa. Es nevaru pie katras slejas domāt, kā tā iedarbosies uz noteiktu lasītāju loku. Man tādu ambīciju nav. Bet man ir no svara — ja mani grasās nošaut vai iznīcināt —, kādā veidā tas notiks. Es neieraušu galvu plecos un neļaušos. Jūs sakāt — viss rādās melnbalts, bet tā tīri personīgi man pieklājīga remdenība vienmēr ir riebusies.
Bieži nākas dzirdēt gānīšanos par šo valsti, ar zināmu nostalģiju reizēm tiek lūkots autoritārisms, piemēram, izrādē Vadonis. Bet vai ir godīgi pēc neveiksmēm demokrātiju norakstīt? Tā taču ir nemitīgi kopjams dārziņš.
Kas gan ir viena izrāde? Tam es pilnīgi nepiekrītu, ka šī valsts būtu norakstāma. Ja tā valsts ir nost, tad kāda velna pēc mēs vispār rakstām, intervējam un uztraucamies? Tā ir tikai daļa, kas revanšistiski kliedz pēc vadoņiem, jo ir dziļi aizvainota. Bēdīgi, protams, ja caur mākslu tiek kārtotas kaut kādas personīgo traumu peripetijas. Uzskatu — bet tā ir ārkārtīgi trausla līnija —, ka nedrīkst savai nemākslas dzīvei atriebties ar savu mākslu.
Vai varat minēt jaunos latviešu rakstniekus, kas jums būtu tuvi?
Jā, man viņi patīk, lai gan nezinu, cik kuram gadu. Nupat, piemēram, Ventspils Rakstnieku mājā iepazinos ar Ingu Gaili. Ar Agnesi Krivadi man ļoti patīk runāties, ar Gundaru Ignatu.
Vai lasīt kādu no viņiem jums patīk?
Jā. Galvenais, ka šie ļaudis ir dzīvelīgi, ne mirdelīgi, temperamentīgi, visu piedzīvot gatavi.
Mācekļos izskan frāze, kurā jaušama nepatika pret politiķiem. Vai jums politika kā tāda ir pretīga?
Nē, jo es domāju — un nekaunos no savas vientiesības —, ka ir iespējams strādāt godīgi. Un tā būs, jo esošā sistēma drīz sabruks pavisam.
Paskatieties, kas notiek globāli, kāda no baņķieru puses ir pretestība prēmiju ierobežošanai. Cilvēki negrib mainīt ieradumus.
Negrib, bet būs jāmaina, jo sistēma nedarbosies. Sistēma, kādā mēs dzīvojam, ir pēdējās paliekas, tas viss ir sevi nodzīvojis, tās ir konstrukcijas, kas palikušas.
Kāds ir jūsu vērtējums par latviešu literatūru — kā tajā trūkst, kas ir tās spēcīgie akcenti?
Kopaina atspoguļo to pašu, kas ir sabiedrībā, — tie paši vājprāti, tie paši klusumi. To vajadzētu analizēt un kārtīgi apskatīt. Bet tas, ko lūkoju kritiski, ir pārlieku centīgā iekļaušanās, nevis izlaušanās. Varbūt tādu iespaidu radījuši aprakstnieki, es nezinu, bet iespaids, ka ainavā nav atstatu stāvošu koku ar saviem vaiņagiem. Audzītes, krūmāji, pulciņi, draudziņi. Ja gadījušās sievietes, kas vienā vēsturiskajā laikā raksta, tad atkal saštopējam vagoniņā un — prom uz depo! Ko iesāksi ar atsevišķām pasaulēm, orbītām? Gudrāk būtu attīstīt un ļaut attīstīties katrai pasaulei pilnasinīgi.
Varbūt tas tādēļ, ka mazā sabiedrībā necieš spēcīgus indivīdus?
Ir tāda sajūta — piegriezt galvas. Agrāk šķita, ka tā ir sociālisma priekšrocība — visus uztaisīt līdzīgus. Ne vella, izrādās, ka tas ir mūsu — vai nu tautas, vai vispārcilvēcisks faktors.
Tas individuālisms laikam vairāk attiecas uz materiālo sfēru.
Viensētnieciskums?
Bet garīgajā sfērā...
Korī dziedāšana, nuja. Drošāk. Tad ir dūša, spēks, brīnumi notiek. Solo bez diriģenta prasa daudz vairāk.
Pasaules elpas pietrūkst?
Ārprātīgi. Bet tagad atkal ir cerības, pat spēks. Esmu arī priecīgāka. Vecais brūk, caurvējš nāk.
***
Gundega Repše
Dzimusi 1960.gadā Rīgā.
tudējusi mākslas vēsturi un teoriju Latvijas Valsts mākslas akadēmijā. Strādājusi presē.
Prozu publicē kopš 1979.gada.
90.gados kļuvusi par vienu no spilgtākajām personībām latviešu mūsdienu prozā. Regulāri raksta viedokļu sleju laikraksta Diena kultūras lapās.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.