Gūtenmorgens un bronhīts

Vienreiz, jau diezgan pasen, Gūtenmorgens bija atvēris trešo aci. Viņš prata saredzēt sfēras, par kurām citi pat nenojauta, un kļuva tik lepns, ka pat televizoru kādu laiku neieslēdza. Jaunā acs atradās mazliet augstāk par parastajām un Gūtenmorgena skatiens pārvērtās tik stipri, ka apkārtējiem bija grūti to izturēt. Sieva errojās, ka latviskās vērtības vairs netiek cienītas, dēlam bija kauns klasesbiedru priekšā, bet vecie cīņu biedri Gūtenmorgenam atklāti pateica acīs, visās trijās: tu baigi izlec. Beigās, neizturējis sabiedrisko spiedienu, Gūtenmorgens aizvēra savu trešo aci ciet.

Tomēr, padoties vilkmei uz leju un veģetēt vispārnodrāzto sadzīves normu ietvaros, Gūtenmorgenam likās truli. "Ir taču vēl citas garīgās maņas ko attīstīt," viņš sprieda, "Kāpēc gan neatvērt trešo ausi. Varbūt tā ģimeni un draugus tik ļoti nekaitinās, un kas zina, varbūt klausīties sfēru mūziku ir daudz vērtīgāk, nekā skatīties vien." Sakarīgu speciālistu auss atvēršanai Gūtenmorgenam atrast neizdevās, nācās uz savu roku smalstīt zināšanas no virtuāliem un drukātiem avotiem. Gūtenmorgens nolika sev priekšā pamatīgu informācijas gūzmu un būrās pa dažādām garīgajām praksēm vairākas dienas un naktis. Sestās dienas rīta pusē, jau pagalam saguris, viņš no lielās kaudzes izcēla mazu grāmatiņu zilganzaļos vākos, atvēra to un ar miglainu skatienu iesāka lasīt: "NABHI KRIJAS meditācija ar kuras palīdzību nostiprina nabas centru". Tālāk bija vēstīts, ka nabas centrs ir veselības un gudrības mājoklis, kas ļauj pieslēgties Visuma enerģijas avotam. Bet savienojoties ar to, var atvērt sevī visu ko vien adepts vēlas. "Visuma enerģijas avots patiešām nevarētu būt sliktākais, kam pieslēgties," Gūtenmorgens nopriecājās, "Īstā lappuse atvērās!"

Meditācijai Gūtenmorgens sameklēja klusu vietu - viņš aizlīda aiz dīvāna un pārklāja sev pāri vatēto segu. Sekojot instrukcijai, vispirms vajadzēja iztēloties, ka viņš kāpj visaugstākā kalna virsotnē un tur ierauga lielu un spēcīgu ērgli. Ar to bija jāsaplūst kopā, izveidojot vienu veselumu, tad jāceļas gaisā un bez bailēm jālido augstu debesīs. Tālāk vajadzēja uzņemt sevī saules staru dziedinošo enerģiju, izjust absolūtu mieru, atvērt trešo ausi un saklausīt dievišķo mūziku. Ceļoties arvien augstāk, Gūtenmorgenam likās, ka starp abām viņa parastajām ausīm kaut kas viegli iepulsējas, bet vēl pēc brītiņa Gūtenmorgenam jau izdevās saklausīt mūzikas skaņas. Līdz šim viņš bija domājis, ka sfērām jāvibrē ārkārtīgi dzidri un liegi, taču šī melodija izklausījās pavisam citādi – tā ritmiski dunēja, turklāt, kāds dziedāja, šķiet, angliski. Izklausījās vairāk pēc roka manierē izpildītas īru tautas dziesmas, nevis eņģeļu spārnu vēdām. Kad mūzika beidzās, kāds sāka lasīt dzeju. "Kas tur skan?" Gūtenmorgens no pārsteiguma skaļi iesaucās. "Naba!" it kā no gara dzīlēm uzvirmoja atbilde. Gūtenmorgens satrūkās vēl vairāk. "Nevar būt!" viņš paskatījās uz savu vēderu, bet neko tādu neieraudzīja. "Bet kā tad ar ausi?" Gūtenmorgens apjuka. Viņu sāka mākt aizdomas, ka vēsti par nabu nebija nesusi ne viņa iekšējā, ne arī kāda cita dievišķa balss. Viņš uzmanīgi izbāza galvu no segas apakšas un ieraudzīja istabā savu dēlu. Vēl pēc mirkļa viņš saprata, no kurienes nāca mūzika - dēls bija ieslēdzis radioaparātu. Gūtenmorgenam no nepatīkamā pārsteiguma aizsitās elpa ar tādu spēku, ka balss saites acumirklī piepampa, bet rīkles gļotāda nežēlīgi iesūrstējās.

"Tēti, ko tu tur dari?" vaicāja dēls.

"Vispār... es te meditēju, ja kas," nočerkstēja tēvs un piecēlās kājās. Viņš piegāja pie spoguļa, atvēra muti un ielūkojās savā piesarkušajā elpvadā. "Laikam sācies bronhīts," viņš nosvepstēja.

"Jā, tagad iet Bron-Hīts," nedaudz pārsteigts par tēva orientēšanos radio programmā, sacīja dēls. "Nezināju, ka arī tu klausies Nabu?"

"Dažreiz jau paklausos," ar mokām norijis siekalas, izdvesa Gūtenmorgens.