2002.gadā šo tradīciju aizsāka Jorga Frīdriha bestsellers "Der Brand" par civiliedzīvotāju bombardēšanu Vācijā un Entonija Bīvora "Berlīne". Lovs savā darbā iedzīvina gan sabiedroto spēku divdesmit gadus jauno pilotu bailes, sastopoties ar vācu iznīcinātājiem naktī un artilēriju pie Hamburgas, gan vācu pretgaisa aizsardzības spēku šausmas, gan civiliedzīvotāju paniku, mēģinot izlauzties cari sienām un durvīm uz citiem pagrabiem, kad mājas virs viņiem aizdegās un cīnoties pret vējiem, ko izraisa ugunsnelaime, kamēr viņu mati svilst no krītošajām dzirkstelēm.
Lova grāmata tiek labi vērtēta, taču arī kritizēta par to, ka viņš ne vienmēr ir lūkojies kontekstā. Viņš, piemēram, slavē nacistu “ekstrēmi efektīgo ekonomisko sistēmu”, kas ļāva vācu civiliedzīvotājiem nodrošināt pārtiku pat 1945.gada maijā, kontrastējot ar pēckara badu amerikāņu un britu okupētajās teritorijās. Taču autors ne ar pušplēstu vārdu nepiemin, ka nacisti vāciešus baroja, tai pat laikā īstenojot apzinātu badā mērdēšanu okupētajās teritorijās no kurām vāciešiem nāca pārtika, kā arī to, ka briti, nelūkojoties uz nabadzību mājās, sūtīja uz Vāciju ēdienu, taču gluži vienkārši nespēja nodrošināt milzīgo pieprasījumu.