Kā zināms, līdz karam mazāk vai vairāk mīlētais Hamsuns vēlāk izpelnījās norvēģu kvēlu naidu par iesaistīšanos vācu okupantu pusē. Hauge pēc kara tika iecelts par aizsardzības ministru un vēlāk par tieslietu ministru. Viņš uzskatīja, ka Hamsuns ir vainīgs tādā valsts nodevībā, kādai nav iespējama tiesiska piedošana. Par sevišķi nepiedodamu viņš uzskatīja Hamsuna pamudinājumu norvēģu jauniešiem 1940.gada aprīlī nepretoties vāciešiem un “mest plinti projām” un vēlāko aicinājumu norvēģiem pievienoties vācu spēkiem Austrumu frontē. Taču, kad pēc kara sāka izskatīt Hamsuna nodevības lietu, Hauge jau bija stājies aizsardzības ministra amatā un bija pārāk aizņemts, lai nopietni lobētu Hamsuna nāvessodu. Tā vietā Hamsunu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā un viņam piesprieda milzīgu naudassodu. Sarunā ar savas biogrāfijas autoru Hauge pauda nožēlu ar tiesas viņaprāt maigo lēmumu Hamsuna lietā, kā arī dusmas par to, ka neiesaistījās viņa lietā nopietnāk, - “Ja izšķirošie lēmumi Hamsuna lietā tiktu pieņemti agrāk, es visdrīzāk būtu varējis panākt lietai citu un tiesiski apmierinošāku rezultātu.” Tiesa, viņš bija nolēmis apžēlot Hamsunu pēc tam, kad sirmais rakstnieks būtu izsmēlis visas apelācijas iespējas.
Hamsunam draudēja nāvessods
Nupat ir publicēta vēsturnieka Ūlova Njelstāda apjomīgā biogrāfija par Jensu Kristianu Haugi, norvēģu nacionālās pretošanās kustības vadītāju Otrajā pasaules karā, kurā atklājas, ka norvēģu nacionālajam rakstniekam un Nobela Literatūras prēmijas laureātam Knutam Hamsunam draudēja nāvessods, ja vien Hauge būtu panācis savu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.