***
cauri stikliņam tava acs izskatās
kā ziemeļblāzma kuru esmu iedomājies
vizam puslokā virs nebeidzamiem sniega laukiem
tava āda ir mazliet rūgta
bet negribas atraut mēli es meloju sev
ka tomēr man garšo un ticu
***
Avšinam Karīmam Fardam
mēs mēdzām teikt
"kā var pastāvēt bez vīna?"
pilnmēness lika dejot mūsu prātiem
un viss apkārt klusi čukstēja ka esam mājās
aicināti kā tie kas simtkārt lauzuši svētākos zvērestus
(bet tie mums sveši, pat pašiem sev)
pie lielā Tipi lēzenā pakalna galā mēs runājām par Šadžarijanu
par Lotfi un Šamsu Tabrezī
un daudz klusu soļu devās mums garām
bet tie bija draugu soļi
- nakts nenesa bailes
kur tu tagad atrodies?
tumši brūnās caururbjošās acis
sprogainā matu kodaļa
tu – nesaprastais bet patiesais
kas tā bija par vietu starp plaiksnījošu rūsu debesīs
un sprēgājošu uguni uz zemes
kur aizmirsām par izlikšanos
***
paspēlējusies ar vaigiem un lūpām
visbeidzot rudenīgā sajūta ieplūda arī dvēselē
un, kad rudens sajūta ieplūst dvēselē
ar visām tās rudenīgi čabīgajām, mitrajām, mēteļainajām,
romantiskajām un drūmo pilsētu,
lukturu un automašīnu sajūtām
tad dvēsele vēlas raudzīties pa logu un sapņot
sapņot par to - kā būtu, ja būtu
kā ir, kad ir
kā ir, kad nav
ja nav, tad kādēļ?
un, ja ir, tad vai uz visiem laikiem?
un reizēm dvēsele tāpat vien sāk raudāt par to, ka ir kā ir
ka ir kaut kas, kā nav
un ka kaut kas ir kaut kur, kur nav viņas
tur ir kaut kas vai kāds
pēc kā viņa ilgojas
bet ja nu arī tur nav kaut kas, kas nav arī te
un ja arī tur ir tā kā te, ka nekā nav
ka ir tikai tā ,kā ir te
tad dvēsele raud tikai par ilgām un cerību
kas ir gan tur , gan te,
un ir gan tad, kad ir kā ir
gan tad, kad ir kā nevajadzētu
visbeidzot , ka nav nekā
un vēl - ja ne uz mūžiem
tad vismaz uz mirkli
arī par mirkli dvēsele raud
***
pilnas riekšas smilšu satverdams
pa pirkstu starpām aiztecēja laiks
trausls kā baltrozes kāts kā zaļš diega pavediens vārs
lolojams kā brūnas acis kā pēdējā minūte pirms jāšķiras
nepakļāvīgs kā ledus kas izkūst un spītīgi klusē un izliekas tevi neredzam
un nievājams
kā tumši apbružāts flīģelis pamestā aktu zālē
kura a - moll sarabanda tik ļoti vairs neelpo
ka iespējams ir mirusi
kas par jocīgu vīru kas spēj raudāt pie saullēktiem un skumt par bērzu grūtībām nostāvēt rudens
nežēlīgajos vējos
kas par jocīgu vīru kas apskauj katru dzērvi kāsī un piedāvā tai pledu lai siltāk
patiesi ak dižais pasaule nav redzējusi tik ļoti jocīgu vīru kas var stundām raudzīties pūpolos tos
piesardzīgi glāstīt bet nevienu pašu nenoraut
viņš, kas spēj apskaut citus vien tādēļ ka tiem tas ir vajadzīgs
viņš, kas sēž uz pakalna akmens un smejas par skudrām kad tās ļoti mazas un nozīmīgas tekalē
katra savu taku aizņemtas un tikpat svarīgas kā manas dienas skaitītās
patiesi viņš nav no pasaules šis jocīgais vīrs
[elektroniskais pulkstenis no maziem sarkaniem nogriežņiem veidoja piecpadsmit pāri astoņiem]
[grūti saprast kam es pamodos blakus - Jēzum Kristum vai Jaunavai Marijai]
kā vienmēr pēdējā cēlienā viņas beidzamā aina paredzēja ieskatīšanos spogulī un teikumu:
"cik es tomēr esmu skaista"
tad viņa savilka uz augšu savu vakarkleitu un par spīti sakurtajiem sārtiem iesmējās
un citēja savu mīļo pantu no Labās Grāmatas
"bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā"