Atliek sevi mierināt ar domu, ka Ievas mājā ikviens ciemiņš joprojām tiek mīļi gaidīts, un lasīt viņas nule apgādā Neputns ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu iznākušo dzejoļu krājumu Melnas krelles. Grāmatas atvēršanas svētki notiks 22.novembrī pulksten 17 Ojāra Vācieša muzejā. Ievas draugs komponists Orests Silabriedis ir sarakstījis septiņas jaunas dziesmas ar viņas vārdiem, tās atvēršanas vakarā dziedās Ieva Parša.
Divarpus grāmatas
Par daudzrakstītāju
Ievu Rupenheiti grūti nosaukt. Pēc 1991.gadā kopā ar Kasparu Vanagu un
Mārtiņu Tīrumu izdotā kopkrājuma Maniskas pati savu dzejoļu grāmatiņu
Vajadzīgo pasvītrot Ieva izdeva tikai 2001.gadā. Tagad Melnas krelles.
Tātad gandrīz divdesmit pantošanas gadu laikā tikai divarpus grāmatas.
Kāpēc jaunā krājuma nosaukms ir Melnas krelles? Tāpēc, ka balti burti,
- jaunā krājuma nosaukuma izcelsmi skaidro autore. "Nē, nu, pirmkārt,
Melnas krelles ir dzejolis. Šis nosaukums grāmatai man šķita ļoti
ietilpīgs, asociācija ir vienkārša: krelles rindojas tāpat kā burti.
Vēl arī tas, ka februārī vai pat agrāk, domājot par šo krājumu,
uzrunāju mākslinieku Guntaru Sietiņu. Man likās, ka mana krājuma
noskaņa atbilst Sietiņa mecotintām: it kā tu būtu elpu aizturējis, bet
dzīvs."
Vaicāta, kas viņai liek aizturēt elpu, Ieva atbild - tādi
darbi, kurus darot viņa jūt, ka viņai tie nebūtu jādara: "Sēdi kaut
kādā sapulcē un tevi tur nezin kāpēc lamā. Tādos brīžos domāju - ko es
te vispār daru. Es taču rakstu dzejoļus. Tādās domās es tad it kā
glābjos, lai gan citiem to nevar teikt, uzskatīs mani par
augstprātīgu…" Panti pie Ievas atnāk dažādās situācijās. Piemēram, kad
darbā jāraksta norakstīšanas akti. "Sēžu, rakstu tos aktus un, jo
vairāk rakstu, jo skaidrāk jūtu, ka tūlīt vairs nerakstīšu neko citu kā
tikai dzejoļus." Savās mājās Sārnatē nekādus īpašus apstākļus
dzejošanai viņa neradot. "Melnā lakatā un pie svecēm rudens vētrā? Vai
tu galīgi nojūdzies esi? Tas tev no tā, ka vakar mani Kristaps Kalns un
Sarmīte Māliņa trenkāja pa pļavu ar plastmasas rudzupuķu vainadziņu
galvā? Man taču ir divi mazi bērni Jurģis un Olga, kas man ļaus īpašos
apstākļus? Labi, ka kādu grāmatu izdodas palasīt."
Sārnatē bijusī
rīdziniece tomēr jūtoties labi, tikai nesen, televīzijā skatoties
raidījumu par aktrisi Gunu Zariņu, esot bijis jākož lūpā: no daudzajiem
rādītajiem izrāžu fragmentiem Ieva secinājusi, ka tikai vienu no tām ir
redzējusi. "Tad ir tā, ka par tālu…" Toties viņas mājā Rīgas ciemiņi ir
parasta parādība.
Saliek Rakstnieku mājā
Attiecības
ar saviem dzejoļiem Ieva raksturo kā mainīgas. Dažiem pantiem ticība
rodas tikai pēc publiskas nolasīšanas, savukārt citus tā nolasīt viņa
nemaz nespēj, piemēram, pantus no jaunā krājuma nodaļas Mammu dzejoļi:
"Mans draugs Orests Silabriedis gribēja taisīt raidījumu un uzaicināja
mani kaut ko palasīt. Nodomāju - labi, pamēģināšu šos. Pļurkt, pie
otrās rindiņas vairs nevarēju… Bet tas jau vēl nenozīmē, ka tie dzejoļi
ir baigi labie. Tie vienkārši ir par attiecībām."
Ideāli sakārtots
neviens Ievas krājums neesot, taču ar domām par to, ka vajadzēja kārtot
citādi, viņa neaizraujas - jāpieņem tā mirkļa sajūta, kad panti likti
kopā, citādi vispār neko līdz galam nevarēs izdarīt.
Ieva sevi
sauc par ne tik dullu, lai par saviem pantiem sajūsminātos. Tomēr gluži
vienaldzīga pret kritikas vērtējumu nav. Uz pārmetumiem par savas
dzejas fragmentārismu reaģē mierīgi: "Tas ir normāli. Nevaru taču
visiem patikt." Izteikums, ka neviens viņas dzejolis nav veslums, gan
Ievai ķēries pie sirds. Citus poētus Ieva tagad biežāk satiek vasarās
Ventspils Rakstnieku mājā. "Nekad neesmu tā īpaši čupojusies, tomēr
Melnu kreļļu salikumu sataisīju Rakstnieku mājā. Tas bija īss, bet
vērtīgs periods, jo mājās pie virtuves galda nevari ilgi atrasties
atbilstošā noskaņojumā," par Andras Konstes vadītās Rakstnieku mājas
atmosfēru Ieva ir sajūsmā.