Ikstenas fiziolofija
Cilvēka ķermenis ir interesants gan miegā, gan nomodā. Gan mākslā, gan dzīvē, gan savā dažādībā. Un, kur ķermenis, tur arī dvēsele — vai nu abu cīkstiņš, vai samiernieciska līdzāspastāvēšana. Literatūra kā mākslas teksts ir eksaltēta, skaudra vai citādi pozitīva/negatīva vēsts par to, ko radītājs/uztvērējs cenšas aptvert vai saprast ikdienā. Līdz ar to literatūra, māksla kopumā ir gaužām interesanta dažādu drazu un noderīgu mantu bedre, kurā vai nu ko iemest, vai izķeksēt laukā. Un šis process nekad nebeigsies, kamēr vien cilvēks mācēs mest un vilkt.
Ikstenas jaunākā grāmata Amour fou jeb Aplamā mīla 69 pantos ir šī procesa nodrošinātāja un reizē arī uzrādītāja. No bedres ir paņemts senais stāsts par ķermeni un dvēseli, viņu galējībām un apskaidrošanās iespējām. Ikstena vispārinājusi un mūslaikiem izdaiļojusi zināmo Vecās derības stāstu par Ādamu un Ievu. Tagad tas atkal jau iegūlis bedrē atpakaļ, lai no tā barotos citi.
Interesanti, ka 2006.gadā arī Pauls Bankovskis grāmatā Drēbes jeb Ādama tērps pārrakstīja tieši šo pašu stāstu. Viņa veiksme bija izvēlē rakstīt ne tikai par Ādama Ievu, bet arī viduslaiku ebreju leģendā iemaldījušos Ādama pirmo sievu Lilitu. Diemžēl Bankovska veiksmīgais atvēziens izrādījās par plašu un netika izstrādāts.
Ikstena, teju vai kā vienojusies ar Bankovski, nestrebj karstu, zinādama, ka nav apjomīgu vēstījumu radīt spējīga, mītu ārda piesardzīgi. Ikstenas grāmatā ir trīs centrāli tēli. Arvis Kolmanis savā pirmajā un, cerams, ne pēdējā romānā, Amoru ļāvās atrādīt par žūpu, bet Ikstenas mīlestības eņģelis ir uzticīgs tradīcijas nesējs, gan ar neapzinātām velnišķīgām kārdinātāja iezīmēm. Mainījies gan viņa vārds — viņš pārtapis par Amo.
Savukārt Ādams pārtapis par Adu, bet Ieva — par Īvu. Vēstījumā dzimuma maiņai gan nav noteicošas nozīmes, ja nu vienīgi tā tiek uzsvērts šī stāsta pārlaicīgums. Ikstena ir saglabājusi tradicionālo vīrišķā un sievišķā nošķīrumu un cīņu. Ada iztēlojas, kā piekāpjas un pakalpo savam vīrietim, viņas seksualitāte ir slēptāka — apakšiņa taču veidota no kantarellu mežģīnēm. Savukārt Īvs drīkst savu sievieti krāpt, pamosties arī blakus kailam vīrietim, bet Adai jābūt uzticīgai. Protams, abi dzimumi tiek rādīti arī bez dominējošā/pakļautā allažīguma. Bet arī tur diemžēl nekā pārsteidzoša.
Motīva pārlaicīgumu spilgtina arī vietas un laika nekonkrētība — ir tikai vispārējas, dažbrīd simboliskas aprises — zeme, debesis, jūra, ala, šeņķis. Līdzīgi Bankovska vēstījumam, kuru viņš izstāstīja gan mūsdienu situācijā, arī Ikstena izvērš augstā/zemā, tagadnes/pagātnes attiecības, tomēr viņa, par pamatu ņemot motīvu, mazāk alūzijas, sev raksturīgā nekonkrētībā (pirmā analoģija prātā iešaujas — Rainis (sic!)) slīgst skaistu, puslīdz eksotisku augu un smaržu apskāvienos.
Krasākās Ikstenas un Bankovska tekstu atšķirības ir valodā — šajā aspektā Amour fou tiek paspilgtināts teju vai konceptuāli — sarunvalodas un poētismu krasā atšķirība lieliski sasaucas ar vēstījumā rādītajām mīlestības galējībām. Lamu vārdu un poētisku jaunvārdu, ikdienas un netveramas pasaules līdzās esamība. Tomēr arī šis apstāklis vēl neliecina par grāmatas veiksmi vai unikalitāti. Pārsteiguma diemžēl nav joprojām.
Stāsts ir gaužām parasts — divi cilvēki iemīlas, strīdas, šķiras, mēģina izlīgt, līdz apskaidrojas. Atteikšanās kā mīlestība. Klāt nāk vien abdzimuma Amo, kurš, pavēries no mākoņa maliņas, ieklausās cilvēku skarbajos vārdos, stiedz uz zemi un pārtop i ideālajā vīrietī, i ideālajā sievietē (abos gadījumos kārdinātājā). Šis ir stāsts par mīlestību kā slazdu, fizioloģiskāks par citiem Ikstenas stāstītajiem: fizioloģija/instinkti + prātniecība/ filozofija = fiziolofija. No bezgaumīgas vēstījuma iekšējas linearitātes to glābj metaforas, līdzības un nekonkrētība. Piemēram, vairākkārtējs aizrādījums uz cilvēku un Tasmānijas velnu attiecību paralēlēm: "Mātīte tup alā un sargā savu neatkarību, iekšā nevienu nelaiž. Garām iet tēviņš, viņam, protams, ir sakāpināta interese par mātīti. Viņš iebāž purnu alā un saņem kārtīgu, asiņainu belzienu. Tas viņu uzkurina, viņš bāž purnu alā vēlreiz, šoreiz saņem riktīgu kodienu. Tas viņu padara vai traku. Viņš laužas iekšā ar visu spēku. Sākas kautiņš uz dzīvību un nāvi. Viņi kož un sit viens otram, spiedz kā traki, skrāpē uz nebēdu. Ja mātīte nespēj tēviņu nogalināt, tad noplok un atdodas viņam, un tā ir vienīgā reize, kad viņi satiekas, pēc tam viņai, visticamāk, dzimst pēcnācēji, kurus viņa audzina viena. Bet paturēsim prātā, ka daudzos gadījumos mātīte tēviņu nogalina un mierīgi, neatkarīgi tup alā, un, laizot brūces, gaida nākamo pretendentu, kurš varbūt izrādīsies spēcīgāks par iepriekšējo." (33.lpp.)
Teksts veiksmīgi organizēts 69 pantos, kuros attiecīgi strofu specifikai sekmīgi iekombinēti atkārtojumi: Īvs un Ada periodiski izjūt vienu un to pašu; Amo ik pēc laika parādās dažādos veidolos — kā līgavas vainadziņš, kastanis, smilšakmens dūja utt.; Ada meklē palīdzību pie gaišreģes vārdotājas, psihoterapeites, feministēm, astroloģes. Tas piešķir šim skiču virknējumam odām raksturīgo slavinājuma devu. Atkārtojuma figūras asignē vēstījumam sinkrētiskajai literatūrai raksturīgo dažādību un tajā pašā laikā paspilgtina notiekošo, tā neizbēgamību. Līdz ar to arī teksta iekšējā linearitāte jau liecina par attiecību spirāles veida mūžīgumu.
Amour fou saturiski ir Ikstenai tipisks vēstījums par attiecībām, kuru sievietes varēs turēt uz naktsgaldiņa. Pārsteiguma nebija un nav.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.