Kopš universitātes studentes I.Geiles–Sīpolnieces diplomdarba - Fransuāzas Sagānas Esiet sveicinātas, skumjas! tulkojuma 1974.gadā latviešu valodā lasošie bieži jauno grāmatu pirmajā lapā varējuši lasīt: "No franču valodas tulkojusi Inta Geile–Sīpolniece." Sagānu izvēlējusies apzināti. Ne kutelīgā satura dēļ. Tāpēc, ka bijušas tikpat kā vienā vecumā - rakstniecei romāna rakstīšanas brīdī 18, viņai tulkojot - 19 gadu. Gan tāpēc, ka gribējusi pārbaudīt, vai vispār "spēj tikt līdz galam". Spēja.
Velbeku neizvēlas
Kopš 16.jūlija tulkotāja un izdevēja I.Geile–Sīpolniece ir novērtēta "ēna" un cer, ka nedara kaunu tēvoča - ērģelnieka Pētera Sīpolnieka piemiņai. Līdz ar Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani, Fizikas institūta direktoru Agri Gailīti, tulkotāju un aktrisi Mirdzu Ersu–Lībieti, Mākslas muzeja direktores vietnieci Gintu Upenieci–Gerhardi un producenti Leonardu Ķesteri–Kļaviņu par franču kultūras popularizēšanu I.Geile–Sīpolniece tika sumināta ar Francijas piešķirto Kavaliera pakāpes Akadēmiskā palmas zara ordeni.
Vispirms šo apbalvojumu, paredzētu universitāšu pārstāvjiem, 1808.gadā izveidoja Napoleons I. Kopš 1955.gada Akadēmiskā palmas zara ordeni piešķir arī ārzemniekiem, kas aktīvi sekmē franču kultūras izplatību pasaulē.
"Tas rada prieku. Es jūtos gandarīta un novērtēta." I.Geilei–Sīpolniecei piemīt visiem savas profesijas īstiem entuziastiem raksturīgais - novērtēt sarunas biedru par augstu. Nesagaidot jautājumus, franču literatūras pazinēja mani pagodina ar individuālu ieskatu franču jaunākajā literatūrā. Kopš 1994.gada I.Geile–Sīpolniece nodibina savu grāmatu apgādu Omnia mea, kas izdod māksliniecisku augstvērtīgu franču filosofisko un daiļliteratūru. "Es ļoti gribu, lai rastos iespējami plašāks priekšstats par mūsdienu franču literatūru." Tīši gan sarežģītus tekstus viņa nemeklējot - pasmaida tulkotāja. "Gribu rādīt arī tos rakstniekus, kurus pie mums nezina, bet par kuriem Francijā ļoti runā. Kas mani nav vadījis - tās ir komerclietas. Te atkal var jautāt - kas ir komercliteratūra un kas - nē…" Kur ierindosim Latvijā populāro Mišelu Velbeku? "Es viņu neizvēlos," atbild I.Geile–Sīpolniece, piebilstot, ka Francijā viņš izsaucis plašu polemiku - ar savu attieksmi pret musulmaņu pasauli, kuru tēlojis ne pārāk pievilcīgās krāsās.
Tulkotājas prāts un sirds vēl kavējas pie saviem jaunākajiem darbiem - diviem "ļoti atšķirīgu" Žana Ešnoza darbu tulkojumiem - Es aizeju un Ravēls. "Viņš ilgi pēta materiālu, par ko raksta. Viņam raksturīga liela precizitāte. Bet viņš raksta present/tagadnē, un tas visam piešķir raitumu," Vecrīgas iekšpagalma sienas atbalso nevainojamu nazālo "a". Prezaaaaaaaaan…
Sods par sapni
Visa sākums ir madame Zvaigzne 11.vidusskolā, uzsver I.Geile–Sīpolniece. "Viņa bija tas cilvēks, kura stīdziņu no pirmskara Franču liceja pārvilka uz Anrī Barbisa 11.vidusskolu." Skolā valdījis brīvdomīgs gars. "Mēs nedomājām tikai par valodu, mums radās arī citas domas. Jebkura valoda veido izeju uz kaut ko plašāku," saka I.Geile–Sīpolniece.
Droši vien tieši no valodas kā "izejas uz kaut ko plašāku" paniski baidījās padomju vara, pastrādājot kaut ko cilvēcībai neaptveramu. 1951.gada janvārī inteliģentu pulciņu, kas aizrāvušies ar franču kultūru, apcietina un izsūta uz Komi, Taišetu, Vorkutu un citām elles vietām. Līdz pat 25 gadiem stingra režīma nometnēs. I.Geile–Sīpolniece kopā ar režisoru Andri Rozenbergu un operatoru Kalvi Zalcmani 1994.gadā uzņem dokumentālo filmu par padomju režīma izrēķināšanos ar tā dēvēto franču grupu - Kurtu Fridrihsonu, Mirdzu Ersu, Elzu Stērsti, Maiju Silmali, Ievu Lasi, Mildu Grīnfeldi, Voldemāru Sauleskalnu un citiem, kas piedalījās pirmdienas tematiskajās sanākšanās privātā dzīvoklī, atdarinot slavenos franču salonus. Smagi bijis apzināties, ka čekas mehānisms - savstarpēji sarīdīt - nostrādājis. Izdevies iesēt aizdomu sēklu. Ne visi, bet vairāki no franču grupas līdz pat filmēšanas brīdim 1993.gadā savējos turējuši aizdomās par kopīgā sapņa nodevību. Atsevišķas filmas cienīgas epizodes palikušas ārpus scenārija. Piemēram, kad Mirdzai Ersai atnākuši pakaļ, puika cilvēkiem, kas vedīs mammu prom, pienesis čības un uzspēlējis uz klavierēm dziesmiņas… "Mēs klusējam, bet par to ir jārunā. Mēs jau neesam pasargāti arī šobrīd. Tas var atkārtoties," domā I.Geile–Sīpolniece. Beļģi, kuriem viņa parādījusi šo filmu, bijuši ļoti saviļņoti.
Intervijas beigās I.Geile–Sīpolniece pastumj uz manu pusi apgādā Omnia mea iznākušo grāmatu sarakstu un ar skolā strādājuša cilvēka bezierunu intonāciju skubina pateikt, ko esmu no tā lasījusi. Cenšos būt godīga - to pasvārstīju rokās, to - pašķirstīju, to - noliku plauktā "drīzai lasīšanai." Ahā - Dino Budzati Tatāru tuksnesis! Brīnišķīga grāmata! Lasīju divas reizes. I.Geile–Sīpolniece ar rezultātu liekas tīri apmierināta. "Izdevniecībai veidojas lasītājs, kam mūsu grāmatas ir vajadzīgas," viņa piebilst.