Un, protams, Villa Streuli, kas katru pusgadu uzņem vienu komponistu, rakstnieku un mākslinieku un dod iespēju Šveices mierā un pārticībā nodoties radīšanai.
Dzīvot un radīt šeit rakstniecei no Latvijas ir alternatīva iespēja. Pabūt uz laiku tādā Blūmsberijas atmosfērā — pastaigas kalnos, mierīgs domu plūdums, vakariņas, kuru sarunās spraigi krustojas kultūras un radīšanas priekšstati.
Viena pasaule, kurā blakus dzīvojam un nenojaušam citu pieredzes — Amerikā skolojusies ēģiptiešu komponiste no Kairas, kura mūzikā noskaidro, cik daudz viņa pati pieder islāma kultūrai, džeza mūziķis, kura saknes meklējamas Sicīlijā un Īrijā un kurš ir pārliecināts, ka ar savu pasauli viņš pretojas varas pasaulei, kuras galējais mērķis ir cilvēkus saskaitīt, kataloģizēt un iešūt viņiem zem ādas elektroniskus čipus atpazīstamībai, argentīniešu māksliniece, kura, izaugusi ar komunisma kā brālības un vienlīdzības ideāliem, tagad brauc pa pasauli, lai uz balta, gara audekla izšūtu nākamās pasaules lielvalsts Ķīnas stāstus un atgrieztos pie stāsta par savu vecotēvu, kurš astoņdesmitajos braucis apskatīt, kā viņa teorētiskais komunisms izskatījies praksē. Hulija rāda melnbaltas bildes, kur viņš fotografējies pie dažādiem varas un ideoloģijas pieminekļiem, viņa tagad tos meklē, ja tie nav iznīcināti, un mēģina atrast to pašu vietu un rakursu, lai nofotografētos.
Uz laiku satikušies, šeit, šajā mierīgajā un skaistajā vietā, mēs turpinām meklēt ceļu pie īstenības. Diez vai tas glābs pasauli, bet atveras tāda laba līdzenuma sajūta — ir kur ieskrieties domām.
Kāda vakara spraigās sarunas noslēdzas ar epizodi par Ēģiptē nesen iegādātām koraļļu krellēm. Vai koraļļi ir īsti, vai kā bieži Ēģiptē gadās — pircējs ir apmānīts. No vienas puses, mākslas un kultūras pasaulei piederīgie te varētu aroganti novērsties — kāda nozīme tam, vai tu valkā plastmasu vai īstus koraļļus. No otras puses — jautājums tas pats — vai drēbe ir īsta, vai kāds tev dabas mākslas vietā iesmērējis surogātu?
Man nav īstu pierādījumu par kreļļu autentiskumu, bet ikreiz, tās apliekot ap kaklu, es jūtu, kā tās kļūst siltas un dažkārt pat karstas no manas ādas un miesas temperatūras.
Un tieši tādas es arī vēlos attiecības ar pasauli, kultūru, radīšanu — īstu un nepastarpinātu enerģijas apmaiņu.
Vēlā vakarā internetā izdodas noskatīties raidījumu latviešu valodā par Dieva dotu muzikantu. No pasaules plašumiem esmu atkal savā mazajā vietā. Ermoņiku meistars rāda savus instrumentus, seja viņam daudz cietusi, bet gaiša. Ar uzticību un īstumu tā raugās jautātājā. Var jau būt, ka tā neglābs pasauli, bet ir pilnīgi skaidrs — vienīgais, kas to vēl notur, ir šī īstā, nepastarpinātā enerģijas apmaiņa. Īstenības meklējumi neatkarīgi no piederības vietas, brālības sajūta šajos meklējumos, miesas siltums, kas atstarojas koraļļosu.