Grāmatas autori: I. Cera, Z. Lapiņa, A. Priedīte-Kleinhofa, J. Prikulis, M.Vecvagars.
Pēteris Zālīte (1864-1939) uzskatāms par pirmo latviešu filozofu, kurš pēc akadēmiskās izglītības iegūšanas Rietumeiropā ir atgriezies dzimtenē, kur vadījis preses izdevumus, piedalījies Latvijas Universitātes dibināšanā, universitātes Filozofijas nodaļas pamatprincipu izstrādē un kļuvis arī par vienu no pirmajiem tās lektoriem un profesoriem. No rietumiem Zālīte pārveda brīvāku, plašāku, Eiropas modernajos strāvojumos sakņotu domāšanas veidu. Daudzajās laikabiedru atstātajās atmiņās Zālīte parādās kā ideālists, ar ko reizēm pausta atzinība, bet citreiz tas izteikts arī ar ironiju. Jebkurā gadījumā tādi vārdi kā ideja, ideāls, ideālisms apzīmē domu, kura sniedzas pāri pieredzes spraustajām robežām. Attiecinot ideālismu uz Zālīti, viena no nozīmēm, kādā tas skatāms, ir tādu īpašību neesamību kā mērķu pieticība, vēriena trūkums un savtīga domāšana lietās, kas skāra visu sabiedrību vai kultūras perspektīvas. Jūtīgums pret idejām un ideāliem iespējams arī ļāva Zālītem kā vienam no pirmajiem latviešu kultūrā atrast ceļu uz filozofiju.
Grāmatā "Pēteris Zālīte: kantiskais ideālisms un laicīgie ideāli" pirmo reizi analizēta viņa doktora disertācija, nacionālie uzskati, veikums literatūrpētniecībā un literatūrkritikā, kā arī viņa un starptautisku atzinību guvušā tā laika zinātnieka Kārļa Baloža kopīgie saimnieciskie projekti un idejas Latvijas valsts celtniecībai. Grāmatā apkopotas Zālītes laikabiedru atmiņas un to raksturojumi, kā arī pirmpublicētas Zālītes vēstules Rainim, Kanta filozofijai veltītās doktora disertācijas tulkojums un tās recenzija, ko rakstījis Bonnas un vēlāk arī Latvijas universitātes filozofijas profesors Valters Frosts.
Grāmatas atvēršanas svētki notiks 19.martā plkst. 18:00 Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē. Aicināti visi interesenti.