Toties, ja izdodas pieņemt, ka Nacionālā muzeja šarms slēpjas konservatīvismā (kā tas vairākkārt dzirdēts no muzeja dāmām) un visai reaktīvā izstāžu politikā (atšķirībā no, piemēram, izteikti proaktīvās Latvijas Nacionālās operas), sirsnīgi jāpievienojas muzeja direktores pateicības vārdiem izstādes kuratoram, grafiķim un jauno kolēģu audzinātājam Jurim Petraškevičam, bez kura iniciatīvas, izrādās, pat stipri ierobežota mēroga furors namā ar kolonnām nevienam ne sapņos nebūtu rādījies.
Saskatāma mērķtiecība
Vielmaiņa apliecina, ka LMA Grafikas nodaļas
pasniedzēju, studentu un neseno absolventu nosacītais «korpuss» ir
viena no retajām latviešu mākslas virtuālajām vietnēm, kurās notiek
dzīva ideju apmaiņa, valda meklējošs gars un, kas nav mazāk
svarīgi, fiziska aktivitāte. Darbu izstādē ir daudz, vietām pat uz
ērtai skatīšanai nepieciešamās telpas rēķina, un tie pārstāv
nosacīti trīs virzienus. Vienā - pārliecinošākajā - iekļaujas
mākslinieki, kas savu ieceru realizācijai izvēlējušies grafikas
tehnikas kā organisku izteiksmes nepieciešamību. Tajā līdzās
vecmeistariem, starp citu, ne tikai grafiķiem vai vismaz ne vienīgi
grafiķiem, - Vladislavam Grišinam, Guntaram Sietiņam, Jurim
Petraškevičam, Helēnai Heinrihsonei un Kristapam Ģelzim - ar
saskatāmu mērķtiecību darbojas Paulis Liepa, Linda Blanka, Gints
Ozoliņš, Mētra Drulle. Pilnīgi apburošas klasiskas vara gravīras
izstādījis Juris Briedis.
Pretējā nometnē atrodas darbi, kas izmanto no grafikas tehnikām visai tālu stāvošus medijus - fotogrāfiju, video, instalāciju - un kas pēc izstādes kuratora ieceres aicināti problematizēt grafiskas pieejas specifiku pavisam atšķirīgās jaunrades jomās. Dažos gadījumos šāds jautājuma formulējums ved pie patiešām interesantām atbildēm, - piemēram, Vidagas Karpenko priekšnesumā, kurā aptumšota telpa, animācija un asprātīga multiprojekciju instalācija varbūt vistiešāk sasaucas ar izstādes nosaukumā iekodēto vielu apmaiņas metaforu. Trausla līdzsvara stāvoklī, kurā grafikas «robežu paplašināšana» šķiet pamats rosinošai diskusijai, noturas Lienas Bondares ar matiem izšūtais spilvens, Antas Pences absurdie apdrukāta papīra locījumi, Diānas Boitmanes porcelāna vistu kājas apdrukātos polietilēna maisiņos. Savukārt, dažus pat ļoti saistošus darbus vērojot (Līva Rutmane, Katrīna Sauškina, Lita Liepa, Kate Krolle - visas mūsu laikmetīgās mākslas cerības!), nepamet sajūta, ka grafikas konteksts nevajadzīgi iesprosto to uztveri un ka fotogrāfijas vai video pilnvērtīgāk atklātos citā sastatījumā.
Jaunas robežas
Pretrunīgā iespaida cēloņi, iespējams, meklējami situācijā, kurā
tendence mākslu disciplīnām mijiedarboties apsteidz pat visumā
progresīvos Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas mudinājumus
audzēkņiem droši paplašināt izteiksmes diapazonu. Izstādē ir arī
darbi, kas parāda «stājgrafikas» kā savu laiku pārdzīvojušas
tradīcijas mazvērtīgāko šlepi - neobligātu figuratīvismu vai
manierīgu stilizāciju. Izrādās, ar «robežu paplašināšanu» vien
nebūs gana, ja mūsdienu mākslas procesa dinamika paģērē vilkt
pavisam jaunas.
«Grafiķu» izstāde līdzās iepriecinošai atziņai par vitālas kopienas pastāvēšanu provocē arī uz ilgām pēc jaunām institucionālām figūrām. Galvenokārt jau tādām, kurās statiskās mākslas nebūtu mākslīgi šķirtas no dinamiskām, piemēram, kino vai mūzikas, konceptuāla prakse - no pamatīgām literatūras vai kultūras teorijas studijām. Acīmredzamais lūdzas pēc respekta, bez kāda mājiena par atbalstu tādai vai citādai «politikai», par kuru, šaubu nav, nacionālo tradīciju aizstāvji jebkuru kritiķi nolinčotu bez vārda runas.