Jūra

Tomēr balvas piešķiršana tieši Benvilam ir ne tikai goddevības izpausme, — pat par spīti tam, ka Jūra ir tik vien kā izcila filozofiskās prozas un intertekstualitātes meistara gluži nevainojams, smalks un caurcaurēm precīzs otas triepiens. Tā droši vien ir jebkuru balvu piešķīrēju mūžīga dilemma — kurš ātrāks: zirgs vai mašīna?, kurš labāks: formā un izteiksmē nevainojams, diemžēl iepriekšparedzams meistars vai lecīgs, aizraujošs, tomēr savos paņēmienos diskutabls jaunulis. Ja 2005.gada Man Booker piešķīrēju dilemma nebūs bijusi tik liela, jo teksta inteliģencē pārējie finālisti nenoliedzami paliek pēdu aiz Benvila, tad latviskojuma izdevēju izvēle šoreiz uzskatāma vien par ķeksīti premētās literatūras izdošanas plānā, kas nedod gluži nekādu nojausmu par Benvila lieliskajām romānista dotībām. Jūras vēstītājs ir kāds savos pārdzīvojumos nomaldījies mākslinieks krietni pusmūžā, kurš visai haotiski mēģina izstāstīt par zaudējumu, kas viņam nedod mieru. Tieši šis haotiskums, it kā nebūtisko atmiņu drumslas, kas pārsvarā neadekvāti savijas ar konkrētā brīža realitāti vai izdomu, rada autentisku atmiņu iespaidu un reizē ticamības momentu romāna finālā izspēlētajai galvenajai kārtij — bērnībā gūtai psiholoģiskajai traumai, kas vajājusi galveno varoni.Jūra ir lieliska poētiskās prozas esence (diemžēl tulkojums gan to ļauj tikai nojaust), tomēr paša "romāna" iztrūkumu šajā romānā spēs piedot vien tas, kurš to tur ij nemeklēs: proti, jau iepriekš zinās un samierināsies, ka Jūra ir Benvila iepriekšējos darbos notikušo metafizisko meklējumu eleganta apoteoze: ka cilvēks un notikums, īstenība un iedoma, trauma un svētība — viss ir viens un reizē — lielais nekas.Šis izcilais īru rakstnieks noteikti būtu gan pelnījis tapt pieejams latviski lasošajām aprindām ar kādu no saviem spēcīgākajiem darbiem, romāniem, kas tādi ir ne tikai pēc būtības, bet arī pēc izpausmes — kaut vai triloģijas par slepkavnieku Frediju Montgomeriju pirmo romānu The Book of Evidence (1989) vai vēl agrīnāko — eksakto domu analizējošo romānu Dr.Copernicus (1976).Zīmīgi, ka pēc Jūras 2006.gadā, gan īpaši rūpīgi īsto identitāti no ziņkārīgajiem kritiķiem neslēpjot, intelektuālis Džons Benvils kļuva par Bendžaminu Bleku un nāca klajā ar īsteni detective&mainstream literatūras garā tapinātu trilleri Christine Falls — 50.gadu Dublina, īpaši mīklainas slepkavības, visneiespējamākās sociopolitiskās peripetijas un izjusti melodramatisks fināls. Iespējams, tā ir Benvila atriebība tādiem kā es, kas, pat ļoti piespiežoties, palika vienaldzīgi pret tik izsmalcināto Jūru.