Pavasarī, kad tika vākti paraksti referendumam par grozījumiem Pensiju likumā, kopā ar RSU studentiem pētījām, kā tas izskatījās televīzijās. Vairāki studenti semināros sacīja, ka veci cilvēki ar attēla un izvēlēto citātu palīdzību tiek padarīti nesvarīgi un muļķīgi. Cilvēki, ko televīzijas intervēja parakstu vākšanas ziņās, uzvedās jocīgi, netipiski ierastajam ziņu avotu stilam, bija diezgan slikti ģērbušies, varbūt pat nolaidušies, ar nekoptiem zobiem, matiem un viņu teiktais televīzijā izskatījās nenopietni. Aizvainotā intonācija, argumentu trūkums īsajās intervijās kopumā radīja nepatīkamu sajūtu, sak, šie cilvēki nepievilcīgi runā par savām individuālajām problēmām, kas mūsu jaukajai, stilīgajai sabiedrībai nav saistošas. Bet tas bija kļūdains attēla un satura radīts emocionāls secinājums, ko apgāž jebkura statistika par pensionāru situāciju Latvijā, toreiz kopā ar studentiem konstatējām.
Protams, izklausās diezgan saasināti, bet pēc medijos savāktajiem materiāliem tā toreiz izskatījās televīzijas attieksme pret veciem cilvēkiem, kas it kā attaisnoja un vienlaikus skaidri demonstrēja, arī socioloģiskajos pētījumos uzrādīto kā Latvijā smagāko, diskrimināciju pēc vecuma. Tas ir eidžisms, kas atļauj arī valsts līmenī vai vismaz amatpersonu izteikumos pret pensionāru tūkstošiem izturēties vismaz nevērīgi un par daļu no viņiem runāt nevis kā par individualitātēm ar konkrētiem likteņiem, bet kā par nepareizās desmitgadēs dzimušām ļaužu grupām .
Mēs ar studentiem toreiz runājām tālāk par to, kā mēs katrs redzam vecos cilvēkus. Kāpēc ir viegli vispārināti un augstprātīgi runāt par „pensionāriem kopumā”, bet ar mīļumu, apbrīnu un līdzi jušanu par jebkuru cilvēku, kas mūsu tuvinieku vidū ir pensijas vecumā. Tad šie cilvēki šķiet gudri, interesenti un vērtīgi. Tad kāpēc, nenoliedzot, ka televīzijas tiešām intervēja reālus pensionārus, tie ekrānā izskatījās tikai formāli uzklausīti, lai izpildītu vajadzīgo „visu pušu viedokļu plānu”?
Atceroties šo pavasara nelielo mediju pētījumu un to kā mediju uzturētais klusums padarīja diezgan blāvu sabiedrības informētību par iepriekšējo referendumu, gaidīju, kā caur TV tiksim gatavoti 23.augusta referendumam.
Tāpēc es gribētu ļoti uzteikt LTV1 100.panta speciālizlaidumu, kurā uz asu un konkrētu sarunu par pensiju sistēmu, gaidot to pašu tuvo referendumu, bija uzaicinātas amatpersonas, ekonomikas eksperte un pensionāru biedrības pārstāve. Televīzija šoreiz nevis bijīgi uzklausīja nomenklatūras frāzes, bet skaidri stāvēja skatītāju pozīcijās. Tā bija perfekta izvēle, ka raidījumu sāka ar stāstu par reālu pensionāra dzīvi, nevis statistikas grafikiem. Tas bija viens no retajiem raidījumiem LTV, kad tika nodrošināta interaktivitāte - tiešajā ēterā bija iespēja uzdot jautājumus. Un skatītāji lieliski uztvēra raidījuma intonāciju – sākās konstruktīva sarunu ar asiem jautājumiem un labu informētības līmeni.
Raidījuma laikā piedzīvoju prieku, ko reizēm dāvā tikai televīzija, kas kā palielināmajā stiklā parāda, ko katrs ir vērts. Te izskanēja gan ierēdņa liekulība un uz sevi centrēta jautājumu interpretācija, gan tēlota problēmu izpratne, gan cilvēku pārpludināšana ar datu gūzmu, kas vairāk palīdz aizmiglot acis, nevis izskaidrot. Bet bija arī godīga analīze, labi jautājumi un problēmu akcentēšana.
Es nezinu, kā veiksies nākamajā referendumā, bet man ir liels
prieks, ka tā tuvums licis vismaz televīzijā pārvarēt vienaldzību pret
pensionāriem un patiesi iedziļināties šīs milzīgās sabiedrības grupas reālajā
situācijā. Kopš pavasara kaut kas ir mainījies uz labo pusi.