Man pat šķiet, ka ir kaut kāda tāda speciāla „fotogrāfiskā domāšana”, es nezinu, - domāšana bildēs, attēlos, tēlos, faktūrās, intriģējošās gaismas-tumsas saspēlēs. Un tādā garā.Bet pavisam iespējams, ka tā (mana privāta fotofilija) saistīta ar kādu no „bērnības traumām” – vienkārši faktu, ka pamatskolas laikā laukos es pats aizrāvos ar keramiku un fotogrāfēšanu, jo tie bija „pulciņi”, kas man nez kādēļ šķita interesantāki par, teiksim, basketbolu vai dārzkopību. Un nokļūstot Rīgā, vidusskolā, es cieši sadraudzējos ar drusciņ vecāku skolasbiedru un (nākotnē) lielisku fotogrāfu Valtu Kleinu, viņa jauko ģimeni – kā jau lauku zēns, kam ir svarīgi, ja tevi „pieņem” zināmā aizgādniecībā īsti rīdzinieki. Tad laimīgas sagadīšanās – un kadēļ gan to nesaukt par likteni? - dēļ svarīgos dzīves posmos par sev ļoti tuviem cilvēkiem jeb draugiem varēju uzskatīt vairākus izcilus fotogrāfus – Andreju Grantu, Andri Krieviņu, Jāni Deinatu, Jāni Bulu, Intu Ruku, iespējams, attiecības ar šiem cilvēkiem ir veidojušas mani par to personību, kas esmu.
Tā ka interese par foto sporādiski mani pavada visu apzinīgo mūžu un nekur nav pazudusi. Pat tādā līmenī, ka atšķirot avīzi vai žurnālu, es visupirms paskatos, kas ir fotogrāfiju autori. Nu, un, protams, tīri profesionāla interese – esmu pārliecināts, ka, piemēram, tik ēteriskas „šeit un tagad” mākslas kā teātra perfektākais „iemūžinātājs” ir nevis nofilmēta izrāde, bet tieši – nofotogrāfēta – izrāde. Tāpat, šķiet, diezgan labi orientējos arī pasaules izcilāko fotogrāfu, fotogrāfijas vēstures attīstībā.
Un ir tikai likumsakarīgi, ka regulāri pārlūkoju, kas fotopasaulē jauns.
Viena iepriecinoša ziņa ir nākusi no fototehnikas pasaules – ik gadu slavenā japāņu firma Nikon rīko pasaules mikrofotogrāfijas konkursu Nikon Small World, līdzīgu kā visiem zināmais World Press Photo – par pasaulē labākajām fotožurnālistikas žanra bildēm. Oktobrī tiek paziņoti mikrofotogrāfijas sacensības uzvarētāji un šogad 1. vieta piešķirta mūsu kaimiņu igauņu autoram Dr. Heiti Pavesam, Tallinas Tehniskās Universitātes zinātniskajam līdzstrādniekam (iespējams, ka Dr. Heiti Paves ir viņa?).
Varētu padomāt – kas tad tur sevišķs, ja ir Nikon dāvātās iespējas caur mikroskopu iegūt n-to tūkstošu reizes palielinātu Arabidopsis thaliana anther jebšu kaut kāda gļotaina mikroorganisma – medūzas vai amēbas, vai citas kādas mazsvarīgas „infuzorijas tupelītes” krāsainu attēlu?
Taču aplūkojot šeit (http://www.nikonsmallworld.com/gallery/year/2009/1) atrodamos mikrofotogrāfiju attēlus, es joprojām ar emocionālu sajūsmu atgriežos bērnībā un jaunībā, kad varēju kopā ar Valtu stundām ilgi kvernēt tumšā, sarkanas gaismas piepildītā kambarītī Mežaparkā un gaidīt, kas uzšķilsies uz attīstītājā iemērktā fotopapīra laukuma... Kaut kādas gluži vāgneriskas sajūtas. Kā acumirklī pirms jaunas pasaules radīšanas, kuras noslēpumu tu uzzini.