Jau desmitgadi ar ABLV Bank atbalstu top kolekcija Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam (LLMM), ar kuru iepazīstināti arī KDi lasītāji. Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, ABLV Charitable Foundation atbalstītā jaunā rakstu sērija iezīmēs stratēģiju, pēc kuras tiks projektēta jaunā muzeja ēka. To paredzēts atvērt 2021. gadā. Lai izšķirtos, kādam saturam ēku būvēs, jājautā, kas tieši mūsdienās tiek saprasts ar muzeja saturu. Aicinājām izteikties filozofu Arti Sveci, kuram ir arī pieredze sadarbībā ar dizaina uzņēmumu Dd studio, kura veidotās muzeju ekspozīcijas atzinīgi vērtētas Latvijā un ārvalstīs. Lai arī ir pierasts domāt, ka starp muzejiem un to kolekcijām var likt vienādības zīmi, speciālisti uzsver stāstniecības būtisko lomu krājumu izstādīšanā. Muzejs ir ne tikai krātuve, bet arī stāstu un vēstījumu ģenerators. Jebkuras ekspozīcijas pamatā ir sižetiskās līnijas, kādās izkārtotas krājuma vienības. Stāsti rada iespējas ilgtspējīgai sarunai starp muzeju un skatītāju. Latvijā netrūkst mīļu un iecienītu muzeju, kurus mēs, vienreiz apskatījuši skolas gados, diez vai apciemojam atkal līdz brīdim, kad gribam ar tiem iepazīstināt paši savas atvases. Viens no veidiem, kā novērst šādu pārrāvumu sarunā ar apmeklētājiem, ir palūkoties, kādā veidā satura nodrošinājums tiek interpretēts tiešsaistes sociālajos tīklos. Līdzīgi kā sociālo tīklu lietotājs vienlaicīgi ir arī šo komunikācijas platformu satura piegādātājs, tā arī muzeju stāstījumu arvien lielākā mērā pēc savas izvēles vēlas kombinēt pati auditorija, brīvi "lietodama" muzeja krājumus. Atsevišķu kolekcijas darbu atlasē ieslēgtā interpretācija, dažādu periodu vai tēmu pretnostatījumi vai viena konkrēta darba izcēlums ir saturs, kuru kā savu redzējumu apmeklētājs var paust, izmantojot muzeju kā "stāstniecības platformu". Tāpēc LLMM koncepcijā pastāvīgās ekspozīcijas vietā paredzētas regulāri mainīgas izstādes, kuras no muzeja kolekciju un arhīva materiāliem veidotu ne tikai muzeja darbinieki, mākslinieki un no malas pieaicināti kuratori, bet arī īslaicīgi rezidentūras viesi – tiklab fiziķis, kā sociālantropologs, vidusskolēnu grupa vai dārznieks selekcionārs. Tāpat kā laikmetīgās mākslas praksē arvien biežāk krāsas un otas ir aizstājusi sociāla rakstura materialitāte, arī laikmetīgās mākslas muzejos saturiskais veidojas, krājuma kolekcijai kalpojot par visdažādāko sabiedrības grupu savstarpējās saziņas un redzējumu apmaiņas platformu.
Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs
Šogad beidzas Ķīnas ekonomiskās attīstības kārtējā piecgade. The Economist ziņo, ka saskaņā ar piecgades plānu Ķīnā 2015. gadā vajadzēja būt 3500 muzejiem, bet šis mērķis tika sasniegts jau 2012. gadā. Togad Ķīnā tika atvērts 451 jauns muzejs. Cita lieta, ka ne vienmēr, kad muzeja ēka ir uzcelta, ir skaidrs, ko ar to iesākt. The Economist korespondents stāsta, ka pēc kārtējā pustukšā muzeja apmeklējuma viņa tulks esot noteicis: "Mēs, ķīnieši, labi protam izgatavot lietas (hard-ware), bet nodrošināt funkcijas (soft-ware) ir pavisam kas cits", ar funkcijām domājot visu no kolekcijas izveidošanas līdz muzeja administrēšanai (The Economist, 21.12.2013.).
Saturam ir vērtība
Zināmā mērā Latvijas situācija ir līdzīga. Ne tādā ziņā, ka mēs nespētu nodrošināt pakalpojumus vai radīt efektīvi funkcionējošas sistēmas, bet drīzāk prioritāšu nozīmē. Tas, kas ir "reāls" un aptaustāms, mums bieži vien šķiet īstāks un vērtīgāks nekā tas, kas nav skaidri ieraugāms un prasa intelektuālu priekšstatīšanos vai pat iztēli. Vispārinājumi, protams, ir riskanta padarīšana, un es noteikti neesmu objektīvs komentētājs, jo piederu pie to cilvēku grupas, kuri rada netaustāmas lietas, piemēram, idejas, teikumus un tekstus. Taču doma par sabiedrības prioritātēm man ir iešāvusies prātā ne reizi vien, mēģinot saprast, piemēram, kā Latvijā tiek vērtēta izglītība vai zinātne, kas nedod acumirklīgu praktisku labumu.
Nav tā, ka viss, kas nav taustāms, tiek noraidīts vai netiek novērtēts (piemēram, daudzi atzīst reklāmas spēku), bet tas lielākoties tiek uztverts ar aizdomām. Turklāt šīs aizdomas ir raksturīgas ne tikai lēmumu pieņēmējiem, bet arī lielākajai daļai sabiedrības. Varbūt tas, ka kādreiz Viļņā un Tartu bija universitāte, bet Rīgā – politehnikums, nebija tikai nejaušība, un lietišķums ir gadsimtu gaitā izstrādāta mūsu sabiedrības stratēģija.
Muzeju jomā tas izpaužas ļoti konkrēti un izspēlējas kā veca, labi zināma luga. Ja muzeji vispār tiek pie naudas, tad tas ir pirmām kārtām remontam, restaurācijai, logu nomainīšanai, sienu siltināšanai. Taču kaut kas izremontētajās telpās ir jāliek iekšā. Varētu atlikt vietā veco ekspozīciju, ja tāda ir, bet paši muzejnieki jūt, ka tas, kas vēl nesen šķita tīri pieņemams, tagad vairs nav paciešams. Atkal jāmeklē nauda, lai iekārtotu ekspozīciju, bet naudas devēji vairs nav tik pretimnākoši: "Ko jūs īsti gribat, mēs taču tikko jums iedevām naudu krāsām, logiem un sienu siltināšanai?" Tiem muzejiem, kuriem neizdodas viņus pārliecināt, atliek vien likt lietā savu know-how un izdzīvošanas prasmes.
Krāsām un logiem nepārprotami ir nozīme, tomēr reti ar to vien pietiek, lai muzejs varētu piesaistīt apmeklētājus un tātad arī izdzīvot. Te var saskatīt zināmu analoģiju ar mūsdienu digitālo mediju sfēru, kurā arvien skaidrāk iezīmējas pieprasījums pēc laba satura. Laiks, kad mēs sajūsminājāmies par pašu iespēju noskatīties internetā video vai iesaistīties sociālajos tīklos, acīmredzami iet uz beigām. Var būt lieliska dizaina telefons vai tā programmatūra, bet bez lielas lietotņu izvēles tas nav konkurētspējīgs. Var būt lieliski izveidota fotogrāfiju publiskošanas un apmaiņas vietne, bet, ja tavi domubiedri to neizmanto, nav arī īsti, ko tur iesākt.
Lai cik stilīgs būtu ziņu portāls, ja tajā nav interesantu un citur nepieejamu jaunumu, portāls kļūst nebūtisks. Tāpēc šo mediju veidotāji arvien vairāk domā par mērķtiecīgu satura radīšanu, varam atcerēties kaut vai Amazon.com lēmumu sava video straumēšanas pakalpojuma Amazon Prime vajadzībām veidot oriģinālus raidījumus ar bijušajiem populārā televīzijas šova Top Gear vadītājiem. Facebook īpašnieks Marks Cukerbergs arī nesen izteicies, ka viņu interesē nevis automašīnas, kas brauc bez vadītāja, bet satura nākotne. Mediju daudzveidība nepadara saturu nebūtisku, tā nozīme tikai pieaug.
Vienlaikus ir jāuzdod jautājums – kas ir muzeja saturs? Pirmā atbilde, kas nāk prātā, – tā ir muzeja kolekcija. Tas nav nepareizi, jo vēl aizvien cilvēkus interesē autentiskas lietas, unikāli eksponāti. Taču vienlaicīgi mūsdienu muzeja saturs ir daudz kas vairāk. Un te ir jāatgriežas pie acīmredzamā un netaustāmā attiecībām. Apskatot labu muzeja ekspozīciju, pēcgarša ir patīkama, pat ja muzejs ir bijis pārāk liels, neaptverams un spēka visam nav pieticis. Tomēr kaut kas ir palicis prātā, kaut kas jauns ir uzzināts, ir kaut kas, ko atcerēties un pastāstīt citiem.
Cilvēki, kuri nav profesionāli muzejnieki, visticamāk, nevarēs pateikt, kāpēc tas tā ir. Viņiem šķitīs, ka šāds rezultāts ir gluži dabisks, jo tās lietas, skulptūras, gleznas, izbāžņi taču tajā mājā ir, tie tur ir izstādīti, apskatāmi, aptaustāmi, ja vien uzrauga tajā mirklī nav tuvumā. Viņiem patiesībā arī nav jāzina, kāpēc ir šāds rezultāts, tāpat kā filmas skatītājam nevajag domāt, kā ir panākts tas, ka Supermens lido. Bet Supermena lidojums nav dabisks un pašsaprotams, un arī labi funkcionējoša ekspozīcija nerodas pati no sevis.
Galvu izbāžņi Oksfordā
Varam salīdzināt divus būtiski atšķirīgus piemērus – Pita Riversa muzeju Oksfordā (Pitt Rivers Museum) un Branlī krastmalas muzeju Parīzē (Musée du quai Branly). Abus var uzskatīt par etnogrāfijas muzejiem, lai gan šis apzīmējums ir pāridarījums Branlī muzejam, jo tā koncepcija lielā mērā balstās vēlmē iziet ārpus šīs tradicionālās kategorijas ietvariem. Pita Riversa muzeja pamatā ir (diezgan paredzami) Pita Riversa etnogrāfisko priekšmetu kolekcija, kuru viņš uzdāvājis Oksfordas Universitātei.
Muzejs dibināts XIX gadsimta beigās un lielā mērā saglabājis tā laika muzeja raksturu – tā ir divstāvīga telpa ar ātriju, kas piebāzta ar vitrīnām, kuras savukārt ir piebāztas ar eksponātiem. Lai gan ir sajūta, ka ekspozīcija uztaisīta pirms simt gadiem un atstāta savā nodabā, patiesībā tā tiek atjaunota. Savā ziņā no pašas ekspozīcijas maz ko var saprast, tas ir krāšņs jūklis. Objekti ir sadalīti pēc to funkcijām, un skatītājiem lielā mērā pašiem jātiek ar tiem galā, un ir skaidri redzams, ka turpat vitrīnu atvilktnēs ir vēl divreiz vairāk artefaktu. Patiesībā šis muzejs ir domāts profesionāļiem, proti, etnogrāfiem un antropologiem.
Muzejs atstāj iespaidu uz jebkuru, taču iespaidīgs ir kopskats – sajūta, it kā tu atrastos burvjiem domātā lielveikalā vai varbūt kapsulā, kurā iekonservēts Viktorijas laikmets. No konkrētiem objektiem atmiņā praktiski nepaliek nekas, ja nu vienīgi Dienvidamerikas galvu mednieku izgatavotie miniatūrie cilvēku galvu izbāzņi, un Pita Riversa muzejs ir viens no retajiem, kurš tās nav aizvācis no ekspozīcijas, lai gan savā mājaslapā apgalvo, ka ļoti daudz laika pavada, domājot par šo eksponātu izstādīšanas ētiskumu.
Jauna veida muzejs
Branlī muzejs. To gandrīz pēc desmit gadu organizatoriskā darba un būvniecības atklāja 2006. gadā. Muzejs ir izvietots īpaši tam celtā arhitekta Žana Nuvela projektētā mājā, tā patrons bija prezidents Žaks Širaks, kurš, šķiet, mazliet gribēja atdarināt savus priekšgājējus Žoržu Pompidū un Fransuā Miterānu, kas arī dāsni tērējuši savu labvēlību, lai mainītu Parīzes arhitektonisko mantojumu. Lai gan, gluži kā Pita Riversa muzejā, arī Branlī saglabājas sajūta, ka atrodies mantām piebāztā Noasa šķirstā, iespaids tomēr ir atšķirīgs. Viena lieta, ka Branlī muzejs no paša sākuma ir veidots kā konceptuāls muzejs. Šī koncepcija ir iestrādāta ēkas arhitektūrā un ekspozīcijas izkārtojumā. Proti, tas ir mēģinājums nojaukt stingro robežu starp etnogrāfijas vai arheoloģijas un mākslas muzejiem.
Problēma ir tajā, ka šis nošķīrums zināmā mērā ir hierarhisks un rasistisks. Rietumu māksla tiek atzīta par cita līmeņa kategoriju nekā pārējās pasaules māksla un netieši arī par īstāku un nopietnāku mākslu nekā tā, ko radījuši, piemēram, afrikāņi. Tāpēc Branlī ir mēģināts vismaz daļēji pasniegt pārējās pasaules mākslinieku radītos objektus kā mākslas darbus, nevis tikai kā ilustrācijas eksotisku kultūru dīvainībai. Tas, protams, nav pilnībā izdevies, jo tomēr, skaties, kā gribi, Branlī kolekcija ir veidota pēc etnogrāfijas muzeja principa. Mani, piemēram, mazliet uzjautrināja, ka līdzās dažādu tautu etnogrāfiskajiem apģērbiem, maskām un šķēpiem bija izstādīts izsmalcināts XVIII gadsimta ķīniešu zīda gleznojums, kurā attēlota sarežģīta aina ar kādu impērisku rituālu. Vārdu sakot, lai ko ķīnieši par sevi domātu, mēs tomēr noliksim viņus etnogrāfijas kategorijā. Vienlaikus jāatzīst, ka iespaids par jauna veida muzeju ir. Viens no iemesliem ir tas, ka eksponāti ir ievietoti gana efektīvā, lai gan ne ideālā infrastruktūrā.
Ekspozīcija diezgan skaidri izceļ nozīmīgāko, apmeklētājiem ir pieejama informācija daudzos līmeņos, sākot ar dažāda biezuma katalogiem un ceļvežiem un beidzot ar paskaidrojošiem tekstiem pie eksponātiem. Līdzko tevi kaut kas ieinteresē, tu vari apstāties un uzzināt vismaz pamatlietas par to, kas piesaistījis tavu uzmanību, un vienlaicīgi ir skaidrs, kur var atrast papildu informāciju, ja ir tāda vēlme.
Eksponāti ar rīkiem
Vārdu sakot, labs muzeja saturs, manuprāt, nav vienkārši eksponāti, bet eksponāti, kas ir apaudzēti ar rīkiem, kuri apmeklētājiem ir pieejami, lai atrastu savu ceļu ekspozīcijā un atklātu tieši to, kas viņus varētu interesēt un pie kā viņi grib pakavēties. Tas nenozīmē pārblīvēt muzeju ar informāciju. Manuprāt, viens no galvenajiem labas ekspozīcijas kritērijiem ir tas, ka muzeja apmeklētājs nav apmulsis, nejūtas pazudis. Un to nevar panākt, vienkārši izliekot apskatei priekšmetus. Diemžēl objekti paši par sevi nestāsta, lai gan daudziem varbūt šķiet, ka tā ir. Lai nolasītu afrikāņu maskas vai uzgleznotas ainavas nozīmi, patiesībā diezgan daudz ir jāzina. Tas, ka eksponāti šķiet pašsaprotami, ir ilūzija, kas rodas vai nu tāpēc, ka mēs neapzināmies savu zināšanu bagāžu, vai tāpēc, ka nesaprotam, ka patiešām neko no redzētā neesam sapratuši. Laba ekspozīcija ietver infrastruktūru, kas vienlaicīgi nav uzbāzīga un ir pieejama tieši tad, kad tā ir vajadzīga. Radīt šādu saturīgu ekspozīciju nav vienkārši, un diemžēl jauni logi un nosiltinātas sienas nekādā veidā nepalīdz. Problēmu sagādā vienīgi tas, ka nav iespējams burtiski ieraudzīt vai aptaustīt atšķirību starp labu un sliktu ekspozīciju tikko minētajā nozīmē. Cilvēks, kurš neko daudz no muzeja apmeklējuma negaida, visticamāk, nevainos ekspozīcijas saturu tajā, ka muzejs nav uzrunājis. Vienkārši ir tāpat kā parasti. Tomēr man ir aizdomas, ka ar laiku atšķirība parādās – vienkārši ir muzeji, kuros gribas atgriezties, jo tur ir ko darīt.