Apbalvojumi mākslā vieniem ir ilgots mērķis un sapņa piepildījums, savukārt otriem – bezgalīgas apspriešanas un kritikas objekts. Tomēr neatkarīgi no attieksmes tie palīdz pārvērst netveramus procesus par faktu rindu, kas tā patīk mākslas vēsturniekiem un nākotnes pareģotājiem. Kamēr nākamā Purvīša balvas laureāta gaidīšanā iestājusies pīppauze – pagājis tikai pusotra gada kopš iepriekšējās kronēšanas, bet piemērotu kandidātu meklēšanas cikls ir divi gadi –, kaimiņi igauņi nesen kā pasnieguši savu gadskārtējo Kēlera balvu gleznotājai Laurai Peldai. Bez visām citām sekām, ko parasti izraisa apbalvošana, – slavas un kritikas māksliniekam, pateicības institūcijām utt. – tas ir labs iemesls, lai latvieši painteresētos, kas ir Johans Kēlers, un padomātu, kā lai cittautiešiem pastāsta, kāpēc mums tik svarīgs ir Vilhelma Purvīša vārds. Par spīti simetrijai mazu nāciju mākslas krusttēvu izvēlē, viss cits latviešu un igauņu nozīmīgākā mākslas apbalvojuma kārtībā ir atšķirīgs. Par to, kā arī Kēlera balvas aizkulisēm un pareģojumiem lūdzām pastāstīt mākslas vēsturniecei, alternatīvās Purvīša balvas aktīvistei un Baltijas konteksta lietpratējai Šeldai Puķītei.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
***
Tallinā, Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzeja (EKKM) pagalmā, kur 27. maija vakarā kā brīvdabas festivālā bija uzbūvēta nepretencioza maza skatuve, aktrise ar pancisku matu sakārtojumu deklamēja svinīgo Kēlera balvas ceremonijas runu. Iespējams, šī igauņu slavenība atdarināja popmūzikas karalieni Madonnu, kura 2001. gadā teica runu Tērnera balvas pasniegšanā Teita galerijā/Tate Britain Londonā un toreiz piesaistīja pasākumam papildu uzmanību, reizē izraisot profesionāļu nosodījumu par popkultūras ievazāšanu augstās kultūras teritorijās. No igauņu puses tas, protams, varēja būt jauks konceptuāls joks, lai paspilgtinātu Kēlera balvas veidotāju jau tā atklāti rotaļīgo attieksmi pret Tērnera un citu ietekmīgu Eiropas balvu kanonu un stratēģijām. Patiesība gan varētu būt arī daudz vienkāršāka: mūsu platuma grādos runu teikšana vizuālās mākslas pārstāvju vidū vēl joprojām ir klupšanas akmens, tāpēc drošības dēļ publisko pasākumu organizatori noalgo smokingos un vakarkleitās iestīvinātus aktierus.
Ar aizlienētu koncertu šovu un cirka atribūtiem kā skatuvei piemontētām mašīnām, kas spļauj uguni, pieaugošas bungu rīboņas pavadījumā igauņu aktrise pasludināja šā gada Kēlera balvas Skatītāju izvēles un pēc tam arī Grand Prix balvas ieguvēju vārdus. Tam sekoja neliels salūts un sveicēju drūzmēšanās pie abiem laureātiem, kamēr pārējie sāka iesilt nakts ballītei, klīstot pa trim bijušā apkures uzņēmuma administrācijas ēkas stāviem un vēlreiz pakavējoties piecu finālistu izstādē, vai mīņājās nelielos bariņos blakus pagalmā ierīkotajam bāram. Sestā ikgadējās Kēlera balvas ceremonija bija noslēgusies.
Kēlera balvas pamati
Kamēr četri mediju uzmanības lutinātās Tērnera balvas finālisti vēl tikai gatavojas izstādei Teita galerijā un četri Marsela Dišāna balvas finālisti, arī Ulla fon Brandenburga, kuras speciāli Rīgai veidotais projekts pagājušajā gadā bija skatāms Laikmetīgās mākslas centrā kim?, gatavojas izstādei Pompidū centrā Parīzē, daudz jaunākās, 2011. gadā dibinātās Kēlera balvas rīkotāju komanda var sākt izstrādāt turpmākās stratēģijas. Atšķirībā no divām iepriekš minētajām balvām, kas ir daļa no lielu muzeju struktūras vai sadarbības ķēdēm, Kēlera balvas attiecības ar Igaunijas Nacionālo mākslas muzeju ir stipri atsvešinātākas. Iespējams, tieši tas, ka Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejs ir nevalstiska institūcija, kas ir tikai aizlienējusi muzeja nosaukumu, tai ļāvis balvu attīstīt alternatīvākā formātā. Tās identitātes jauneklīgie vaibsti un attieksme vairāk līdzinās britu grupai Sex Pistols nekā amerikāņu popkultūras klasiķim Frenkam Sinatram. Tajā pašā laikā Kēlera balvas finālistu atlase tiek veidota labākajās laikmetīgās mākslas meinstrīma tradīcijās, izraugoties māksliniekus, kas strādā starpmediālā mākslas jomā.
Kēlera balva ir ikgadējs mākslas pasākums, tāpat kā Tērnera un Dišāna balva vai Krievijā pasniegtā Kandinska prēmija. Par balvu rūpējas EKKM valde, kas katru gadu izvēlas piecus finālistus, kuriem sarīko izstādi ēkā, kas atrodas starp vecpilsētu un jūras krastu. Savukārt par balvas uzvarētāju lemj speciāli pieaicināta starptautiska žūrija, kurā iekļauts arī iepriekšējā gada balvas saņēmējs. Katrs no pieciem finālistiem tiek izvēlēts, vērtējot viņa darbību pēdējo triju gadu periodā, nevis atsevišķus projektus, kā tas notiek Purvīša balvas ceturkšņu pusfinālos. Par šī gada finālistiem kļuva tēlnieks Arts Allmegi, gleznotāji Kristi Kongi un Laura Pelda, skaņu instalāciju mākslinieks Rauls Kellers, kā arī fotogrāfe Krista Meldere. Paralēli izstādei iznāk katalogs izjaucamā formātā, kura saturu katru gadu veido viens speciāli izraudzīts mākslas kritiķis. Tiek veidoti īpaši ekrāna testi, kuros katrs finālists izsakās par pārējiem četriem nominētajiem māksliniekiem. Lai gan balvai nav noteikta vecuma cenza un vienreizējas dalības kvotas, tomēr sešu gadu laikā tikai vienreiz, 2012. gadā, kā izņēmums vai apzināts gaisa jaukšanas manevrs tika nominēts vecākas paaudzes mākslinieks Marko Meetamms. Tāpat neviens no iepriekšējo gadu finālistiem nav nominēts atkārtoti.
Balva ir nokristīta pirmā igauņu profesionālā gleznotāja un ievērojama nacionālās atmodas kustības pārstāvja Johana Kēlera (1826–1899) vārdā. Nodēvēt balvu lokāli vai starptautiski konvertējama mākslinieka vārdā ir jau gadu desmitiem ieeļļota tradīcija. 1984. gadā, dibinot britu laikmetīgās mākslas balvu, tika izvēlēts slavenā romantisma gleznotāja Viljama Tērnera vārds, kurš it kā savā testamentā esot aicinājis dibināt mākslas balvu jaunajiem māksliniekiem. Franči 2000. gadā dibinātajai balvai iedevuši laikmetīgās mākslas tēva Marsela Dišāna vārdu, savukārt krievi savai septiņus gadus vēlāk radītajai balvai izvēlējušies XX gadsimta abstrakcionista un teorētiķa Vasilija Kandinska vārdu. Kēlera balvas kurators un EKKM valdes loceklis Anderss Herms gan preses paziņojumā koķeti raksta, ka Kēlera vārds izvēlēts, lai tīri hronoloģiskā aspektā iegrieztu citām igauņu mākslas klasiķu vārdos nosauktajām mākslas balvām. Un galu galā Kēlers taču labi rīmējas ar Tērneru.
Finansējums un politika
Valsts finansējums, kas paredzēts jaunāko mākslas procesu atbalstam, var kļūt par daudz jūtīgāku sabiedriskās apspriešanas jautājumu nekā privāta atbalsta iniciatīva. Valsts institūcijas, arī valsts dotētie muzeji, ir jūtīgās zonas. Pretrunīgi vērtētas mākslas izstādīšanas vai iepirkšanas gadījumā tās var izjust lielāku sabiedrības, preses un pat valdības spiedienu, kā to XX gadsimta 90. gados parādīja britu parlamenta mēģinājums ietekmēt Tate muzeja vadību. Viena no tipiskākajām stratēģijām, ko izmanto valsts dotētās institūcijas, arī EKKM komanda, ir stingri nodalīts valsts un privātā finansējuma izlietojums. Igaunijas Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsts Kēlera balvai tiek izmantots izstādes un pasākuma producēšanai, savukārt naudas balvas māksliniekiem finansē privātie sponsori.
Kēlera balva ir ne tikai visapspriestākā vizuālās mākslas balva Igaunijā, bet arī vislielākā naudas ziņā – 7000 eiro, kas, skatoties no Latvijas perspektīvas, gan ir stipri pieticīgi. Salīdzinājumam – Purvīša balvas laureāts saņem 28 000 eiro, kas tuvojas Dišāna balvas 30 000 eiro un ir pietiekami liela summa arī blakus Tērnera un Kandinska 50 000 eiro. Somijas Ars Fennica ar 40 000 eiro tuvojas divu pēdējo balvu apjomam. Protams, ja meklē vēl iespaidīgākus skaitļus, tos var atrast ASV, jo Ņujorkā dibinātā Hugo Boss balva ir 100 000 dolāru.
Pirmais nopietnais finansiālais atspēriens Kēlera balvai bija Tallinas – Eiropas kultūras galvaspilsētas gads. Jau no balvas pirmsākumiem nopietnākais privātais atbalsts ir nācis no Igaunijas transportēšanas firmas Smarten Logistics, kuras valdes priekšsēdētājs ir arī liels mūsdienu mākslas kolekcionārs. 1500 eiro lielās Skatītāju izvēles balvas finansētāji ir mainījušies, sākotnēji atbalsts nāca no galerijas Temnikova & Kasela, vēlāk stafeti pārņēma arhitektūras birojs Salto. Visiem privātajiem sponsoriem kopīga iezīme ir darbošanās laikmetīgās mākslas un arhitektūras sfērā vai jaunākās mākslas kolekcionāru statuss. Šeit svarīgi ir akcentēt arī finansiālos ieguvumus māksliniekam, jo, pateicoties šāda tipa balvām, palielinās pircēju interese par konkrētajiem autoriem un ceļas viņu darbu tirgus cenas. Lieki piebilst, ka vairāku uzvarētāju darbi diezgan aši tiek nopirkti un iekļauti muzeju kolekcijās.
Izstāde un Grand Prix
Izstāde ir jebkuras balvas publiskā seja. Tomēr ne visas iepriekšminētās balvas ir izvēlējušās rīkot kopējas finālistu izstādes – nereti iespēja veidot savu personālizstādi kādas nozīmīgas mākslas institūcijas paspārnē tiek piedāvāta tikai uzvarētājam. Šī gada rudenī Pompidū centrā būs skatāma Dišāna balvas finālistu izstāde, kas ir izņēmums balvas 16 gadu ilgajā vēsturē. Pēc līdzīga modeļa darbojas arī Ars Fennica.
Kēlera balva, līdzīgi Tērnera un Purvīša balvai, dažādās modifikācijās turpina finālistu ekspozīcijas tradīciju, katru reizi prezentējot jaunus mākslinieku projektus.
Interesi pelna Kēlera balvas nosacījums veidot izstādi kā piecu mākslinieku dubultprojektu, liekot katram dalībniekam brīvi atlasīt un izstādīt kādu no saviem agrākajiem projektiem, kā arī producēt vienu mākslas darbu no jauna. Rezultāts ir ieguvums gan tai publikas daļai, kurai šī ir vienīgā reize gadā, kad tā sastopas ar Igaunijas laikmetīgo mākslu, gan, pateicoties jaunradītajiem darbiem, tai sabiedrības daļai, kurai saskare ar laikmetīgās mākslas izstādēm ir ikdiena. Šī formāta asprātīgāko versiju 2012. gadā piedāvāja mākslinieks, dizainers un kurators Marguss Tamms, kā savu projektu izstādot paša iepriekš kūrēto izstādi. Rezultātā Kēlera balvas finālistu izstādē bija skatāmi vairāk nekā tikai piecu mākslinieku darbi. Diemžēl mākslas darbu atkalizstādīšana, kā ir pierādījuši arī Purvīša balvas fināli, ne vienmēr ir veiksmīga. Šogad zaudētājos bija Rauls Kellers, kura apgaismotais skaņu tilts blakus gleznotājas Lauras Peldas krāsaino tekstiliju instalācijai transformējās ērtā balkonā, no kura labāk pārskatīt Lauras darbu, nerunājot par specifiskai telpai tapuša projekta pārbūvēšanu jaunā vietā.
Vairākas laikmetīgās mākslas balvas nosauktas nozīmīgu gleznotāju vārdos, taču glezniecība kā medijs tradicionālā izpratnē šāda tipa balvu fināla skatēs ir mazākumā. Šai ziņā Purvīša balva līdz šim ir atšķīrusies, regulāri nominējot un nereti izvirzot finālam gleznotājus vai māksliniekus, kas izmanto gleznieciskus paņēmienus. Igaunijas laikmetīgās mākslas kontekstā glezniecība ilgstoši ir bijusi pabērna lomā, piecu gadu laikā tikai vienreiz finālam izraudzīts gleznotājs – Teniss Sādoja, kurš, pēc EKKM valdes domām, spēja konvertēties laikmetīgās mākslas definētajās robežās.
Šī gada fināls liecināja, ka glezniecība, līdzīgi kā citi tradicionālie mediji, ir atradusi veidu, kā transformēties jaunajā mākslas pasaulē. No formāli un tehniski specifiska medija tā ir pārtapusi par glezniecību kā ideju, kas var pārņemt telpu, iezagties tekstilijās, krāsainos stiklos vai izstādi pavadošos poētiskos tekstos. Kā no jauna atdzimusi modernistiska, dadaiska vai abstrakta zīme, tā komunicē ar mums poētiski un sadrumstaloti, liekot skatītajam pašam savienot telpā izmētātās lauskas. Šis gads Kēlera balvas vēsturē bijis īpaši zīmīgs, jo starptautiskā žūrija par Grand Prix laureāti izvēlējās Lauru Peldu. Māksliniece kļuvusi par pirmo gleznotāju, kas ieguvusi Kēlera balvu, savukārt Skatītāju izvēles balva tika piešķirta igauņu jaunās talantīgās tēlnieku paaudzes pārstāvim, vietējās mākslas triksteram Artam Allmegi, kura asprātīgo instalāciju – gaismas kasti – bija iespējams apskatīt arī Mūkusalas mākslas salonā plakātu izstādē SPAM pagājušā gada rudenī.
Pārmaiņu laiks
Pēc intensīviem un nebūt ne viegliem identitātes meklējumiem XX gadsimta 80. gadu otrajā pusē 1991. gadā Tērnera balva tika atcelta, organizatoriem ļaujot ievilkt elpu un restartēties. Arī Ars Fennica vēsturē bijis šāds brīdis – 1995. gadā balvas vietā tika sarīkota starptautiska izstāde. Izskatās, ka Kēlera balvai pārmaiņu laiks būs 2017. gads, kad EKKM valde, ieturot pauzi un izsverot balvas jauno piegrieztni, varēs pienācīgi sagatavoties valsts simtgadei.
Viens no jaunumiem, ko jau šobrīd var mēģināt paredzēt, ir pārmaiņas balvas norises biežumā. Acīmredzot Kēlera balva no ikgadējā notikuma kļūs par biennāles tipa pasākumu, nedaudz piebremzējot intensitāti, taču, iespējams, arī nedaudz zaudējot jauneklīgo straujumu un iepriekš minēto panciskumu. Laiks rādīs, kādas būs citas korekcijas, bet šis pagrieziena punkts liek atcerēties domu, ko 2013. gadā Purvīša balvas konferencē izteica kurators un teorētiķis Viktors Miziano, – varbūt vajadzētu piešķirt naudas balvu kādam māksliniekam ar nosacījumu, ka viņš gadu neko nedara, tikai uzlādē jaunu radošo enerģiju. Lai Kēlera balvai tas izdodas!