Ko viņš grib teikt?

Tad piezīmes "kā ar kreiso kāju" un "arī mans bērns tā varētu", ko skatītāji bieži velta modernajai vai laikmetīgajai mākslai, atkāpjas acīmredzamības priekšā. Turklāt H.Brants ir izkopis arī meistarību, novedot to līdz virtuozitātei, — profesionāļi novērtēs, cik smalkas ir ļoti gaišo un ļoti tumšo toņu nianses (Mūķene), kuru attēlošanai izvēlētā tehnika ir tik nepakļāvīga, vai kā uz sfēriskas formas izvietoti traipi tomēr nerada "iebuktējumu" efektu (Šmule). Tiesa, mūsu dienās virtuozitātes demonstrējumi bieži signalizē par bezmērķīgu manierismu, kurā iekritis ne viens vien spožs zīmētājs, un arī iespaidi par izstādi sākotnēji it kā bīstami nosvārstās — iespējams, vienojošā portreta formāta dēļ. Bagāta iztēle Par laimi, labi saskatāma vēl otra Harija Branta mākslas sastāvdaļa — bagāta iztēle. Autors pats ir vairākkārt uzsvēris, ka tēli paši viņa galvā "piesakās un neatlaidīgi vēlas uzstāties", un daži ir "īpaši uzmacīgi", savukārt mākslinieka nolūks esot tikai ar tiem iepazīties (Studija 2008. IV). Tomēr, abpusēji tuvinoties ar rēgainajām skaistulēm un grumbainajiem večukiem, kas apdzīvo mākslinieka "iekšējo istabu" (viņa paša formulējums), netiek zaudēts kritisks skats, kurā koncentrēta iedziļināšanās (darba process ir ilgstošs) mijas ar uzjautrināšanos (Cilvēks omlete). Rezultātā dzimst paskarbs humors, un labi vien ir, jo šajā gadsimtā sirreālistiskas ievirzes darbi bargā nopietnībā nemaz nav uzlūkojami. Autora iedvesmas avoti nav noslēpjami, nedz arī tiek slēpti — blakus "augstās mākslas" paraugiem ir arī "zemais gals" — komiksu varoņi, datorspēļu personāži. Varētu minēt arī vienus no šobrīd pasaulē "karstajiem" ķīniešu māksliniekiem — Džanu Sjaoganu (Zhang Xiaogang) un Fenu Dženidzji (Feng Zhengije), tomēr viņu un Branta darbu datējumi liecina, ka nav pamata runāt par atdarināšanu, drīzāk — zināmu formālu paralēlismu. Jaunākajos darbos gan Harija Branta iztēle šķiet vairāk iegrožota nekā viņa pirmajā personālizstādē — 2003.gada sērijā Individuālā bezapziņa, kas gluži vai apstulbināja ar neeksistējošu dzīvnieku skeletu skrupulozajām "rekonstrukcijām". No fantāzijas žanra līdz "iekšējai istabai" visā savā godībā ticis tikai Ziloņcilvēks un neesošu arhitektūras stilu pārstāvoša Māja, bet fragmenti iefiltrējušies šķietami konvencionālos portretos daudz rafinētākā veidā — piemēram, Dzelzs pelmenis līdzās gulošai (bet ne aizmigušai) meitenei. Tomēr skatītājam varētu rasties vēl kāds jautājums, ko tradicionāli uzdod māksliniekam, — ko viņš gribējis teikt? Bieži mākslas profesionāļi par to vīpsnā, tomēr cerība atrast atbildi varētu būt īstais dzenulis, kas liek apmeklētājam vērt galerijas durvis vai vilšanās gadījumā tās aizcirst uz neatgriešanos. Neatkarīgi no tā, vai skatītājs mākslā meklē vizualizāciju sevis iztēlotajam vai viņš patiešām taujā pēc citas, atšķirīgas pieredzes, mākslas darba priekšā gan tā radītājs, gan uztvērējs sastopas īpašas atvērtības laukā, kur abi jūtas neaizsargāti. Tādēļ, saskaroties ar uztveres barjerām, reakcija bieži ir saasināta un maz līdz atgādinājums, ka interpretācija ir katra paša darīšana, īpaši ja gadu desmitiem mākslas komentētāji radinājuši pie mākslas darbu satura izklāstiem ātri iegaumējamo atziņu literatūras stilā. Harijs Brants nebūt nav konceptuālists, bet viņa gatavība ielaist skatītāju savā "iekšējā istabā" ir principiāla: viņš rāda vairāk, nekā var izstāstīt. Skatītāja jautājums ar elegantu žestu tiek pāradresēts zīmējumu mēmajiem varoņiem — ko viņi vēlas teikt, ko vēsta tēlu skatieni — caururbjošie, dziļie vai miglainie? Formāli acu zīmējumā izmantotie paņēmieni var būt vairāk vai mazāk oriģināli (deformācija, kāpināti gaismēnu kontrasti), bet to "mēmums" ir programmatisks, liekot reflektēt par attēla iedarbības raksturu. Ikdienas valodā taču skatiens tiek saistīts ar runu — acis mēdz dēvēt par izteiksmīgām vai neko neizsakošām, savukārt mākslu kopumā — par uzrunājošu. Tad kādēļ zīmējumi tik suģestējoši veras skatītājā, kaut gan nekādas atpazīstamas emocijas nepauž (nesmaida, neraud)? Vai tajos var saskatīt jautājumus un atbildes, kas vēl nav izteikti verbālā formā? Konsekvento attēla un vēstījuma atdalījumu izstādītajos darbos pastiprina "manevri" ar nedaudzajām detaļām un nosaukumiem — piemēram, Mūķenes un pumpja vai Mušu skaitītāju simetriskajās kompozīcijās portretus papildina to "dvīņi" — mīklains mehānisms un kaķis. Tas vedina uz šifrēta satura meklējumiem un it kā sola risinājumu darba nosaukumā, bet beigās stāsts atduras likumsakarīgā strupceļā. Tātad — ko Harijs Brants grib teikt? Atbilde it kā paradoksāla, bet reizē pašsaprotama: to var redzēt.Brants un Hermanis Pirms iet vai neiet uz izstādi, skatītājs droši vien vēl vēlas zināt skaidri un gaiši — vai Harijs Brants ir ievērojams mākslinieks? Vai tāds kā Blumbergs? Nē, pa vidu ir vesels laikmets. Tomēr nevar teikt, ka Brants līdz šim nav guvis atzinību (pat Dienas kultūras balvu — ironiskā kārtā par datorspēli, nevis grafiku), viņu pat ļoti mīl kritiķes un kolēģi. Tomēr — vai jūs zināt daudzus māksliniekus, jaunākus par tiem, kas paguva uzkrāt atpazīstamības "handikapu" jau padomju laikā? Mākslinieki nav mediju zvaigznes. Skaudra patiesība — mūsdienu mākslas plurālisma apstākļos kritēriji ir konvencionālas dabas: mākslinieks kļūst par "ievērojamu" tikai tad, kad kāds viņu par tādu atzīst un citi pievienojas (vai nepievienojas). Šo godu un arī atbildību latviešu mākslas eksperti parasti atstāj ārzemju kuratoriem. Paradoksāli, bet līdz šim Harija Branta labākais "promouters" ir bijis Alvis Hermanis, izmantojot viņa zīmēto komiksu izrādē Ledus (2005). Cerams, ka būs vēl citi.