Kopā pēc romantiskas patiesības

decembrī Lielajā ģildē atskaņos programmu, kas viņām pašām ir jauna, neizzināta pasaule. "Tieši tas man liek ar ļoti lielu aizrautību pie tās strādāt," saka dziedātāja. "Pēdējā laikā man gribas mūzikā skart plašāku laukumu. Jūtu, ka beidzot esmu nobriedusi kamermūzikai, kam agrāk ar lielu pietāti metu līkumu, jo opermūzikas estētika man šķita tuvāka," Ingas Kalnas vārdus apstiprina arī viņas pagājušās sezonas debija Parīzes operā, G.F.Hendeļa operas Alčīna titullomā, kas lika pieredzējušajiem franču kritiķiem izsaukties: "Mūsu priekšā ir liela māksliniece!" Viņu šajā lomā nesen redzējām Latvijas Nacionālajā operā, kur tikko šajā ceturtdienā viņa Mimī lomā bija arī Dž.Pučīni operas Bohēma rota. Jaunās kamermūzikas programmas ideja viņai un pianistei D.Ketlerei radusies jau pirms četriem gadiem, taču tikai tagad abas gatavas to "laist gaisā". Viss sācies ar vēlmi atskaņot Riharda Štrausa dziesmas. Toties ilgi domāts, kas būtu ar to savienojams. Mālers? Rahmaņinovs? "Pirms gada palikām pie Franča Šūberta. Tur ir kur izvērsties, jo dziesmu viņam ir simtiem. Ciklus neņēmām. Izvēlējāmies atsevišķas miniatūras, kuru secībai pašas izdomājām iekšējo dramaturģiju." Inga paskaidro, ka viņas — opernieces pieeja — liek, "lai arī koncertā būtu zināms, vienojošs sižets. Pat tad, ja tas kaut ko nozīmē tikai man vai tikai mums abām." Ingai Kalnai un Diānai Ketlerei ir daudz kopīga. Jau kopš bērnudārza vecuma viņas ir draudzenes. Abas absolvējušas Dārziņa mūzikas skolu un Vītola Mūzikas akadēmiju Rīgā, un Karalisko Mūzikas akadēmiju Londonā. Tomēr galvenais ir viņu vienprātība mākslā. Tā kā Inga dzīvo Hamburgā, bet Diāna — Londonā un abas ir ļoti aizņemtas, viņas nesatiekas bieži un kopā uzstājas reti. Taču, tiklīdz tas notiek, valda pilnīga saprašanās mūzikā. "Ir liela laime sastapt cilvēku, ar kuru kopā bez īpašas runāšanas, bez īpašas filozofēšanas nonāc pie patiesības. Man liekas, tā ir ļoti reti, taču paldies Dievam, ka tā tas tomēr reizēm notiek!" Inga Kalna saka par savu un pianistes Diānas Ketleres sadarbību. Gaidāmā koncerta repertuāru abas mēģinājušas jau vasarā Zalcburgā, kur pēc maestro Rikardo Muti lūguma I.Kalna dziedāja Mocarta Burvju flautā. "Jaunā kamermūzikas programma man ir ļoti tuva arī tāpēc, ka tā ir arī Ziemassvētku un gadumijas pārdomu programma, jo tajā ļoti daudz runāts par cerību un par mīlestību. Tā liek domāt arī par nāvi un par šķiršanos." I.Kalna iesaka ievērot arī to, cik bieži Šūberta dziesmās pavīd vācu romantisma simboli. "Tie nāk no baznīcas — piemēram, lilija (Jaunavas Marijas simbols) un roze (Jēzus bērniņa simbols). Mēs gribējām pievērsties daudziem aspektiem — dzimšana, mīlestība, atvadas. Tam, par ko domājam šajā laikā." Kas Ingai Kalnai pašai vajadzīgs un varbūt bieži pietrūcis, lai izjustu Ziemassvētkus? "Man ir vajadzīgs miers. Lai nav jāstrādā. Jau cik gadu no vietas man nācies dziedāt Ziemassvētku laikā: te Bohēmā, te Burvju flautā, ko Vācijā parasti izrāda šajās sienās. Ziemassvētki ir miera, klusuma, mīlestības svētki. Bet mieru, klusumu, introverto sajūtu nevar izbaudīt, ja jāstrādā. Šogad man, paldies Dievam, Ziemassvētkos nav darba, un man ir ļoti silti ap sirdi, ka tieši šajos Ziemassvētkos Rīgā pulcēsies visa mana ģimene — ne tikai mani vecāki, bet arī mans vīrs ar mūsu mīļo meitiņu Lidiju un saviem vecākiem. Ļoti ceru, ka mums kopā būs skaisti svētki, un sūtu telegrammas uz debesīm, lai uzsnieg sniegs un mazliet piesalst un ir noskaņa. Lai mums visiem ir balti Ziemassvētki." Tas ir novēlējums mums visiem.