Bēgums (rež. Ivars Zviedris, AVE, 80")
Klucis — nepareizais latvietis (rež. Pēteris Krilovs, Vides filmu studija)
Padomju stāsts (rež. Edvīns Šnore, Labvakar)
Piektais Hamlets (rež. Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, Nomadi)
Par dzimtenīti (rež. Māris Maskalāns, Laila Pakalniņa, Vides filmu stud.)
***
Kritiķi vērtē
Anita Uzulniece
Bēgums (rež. Ivars Zviedris, AVE, 80")
* * * *
Ilgi gaidīta un aktuāla projekta realizācija, kuru uztvert bez
priekšlaicīgiem aizspriedumiem pagrūti. Autoru izvēle koncentrēties uz
vienu noteiktu latviešu viesstrādnieku kategoriju un viņu menedžeri
Valdi, iespējams, noplicina problēmas/parādības būtību un diemžēl
nenoskaņo ne uz "laimes meklētāju" izpratni, ne — līdzjūtību pret
viņiem. Zināmu vispārinājumu veicina skaistā ainava un dabas trokšņi,
kas disonē ar cilvēku dzīves un attiecību nesakārtotību. Nezinot, kā
filmas veidotāji motivē atteikšanos ietvert savā pētījumā cita veida
latviešu strādniekus Īrijā, varam tikai minēt, kāpēc rezultāts ir šāds.
Varbūt ar autoriem noticis tas, ko mēdz dēvēt par pārmīlēšanu, — kad
mērķis sasniegts, to vairs nevajag?
Klucis — nepareizais latvietis (rež. Pēteris Krilovs, Vides filmu studija)
* * * * *
Augsta atzīme jau par to vien, ka filmas grupa spējusi pacelt un
īstenot līdz galam tik sarežģītu un interesantu tēmu, ne tikai
izgaismojot Gustava Kluča personību, bet arī pieskaroties dilemmai par
uzticību idejai vai/un ideoloģiskā režīma vadībai. Komplicētā filmas
valoda — dokumentalitāte, aktierspēle un Kluča mākslas darbu
atdzīvināšana (P.Krilovs jau strādājis šādā "žanrā" filmās Maestro un
Leģenda par Tidemani) — stāstu par latviešu mākslinieka likteni padara
daudzšķautnainu. Pat ja uzdevums — parādīt paradoksu, ka režīms
nogalina cilvēku, kas to vistalantīgāk propagandējis, — nav autoriem
pilnībā bijis pa spēkam, tomēr laikmetu, kas samala cilvēku dzīvi,
filma par Kluci iezīmē pārliecinoši.
Padomju stāsts (rež. Edvīns Šnore, Labvakar)
* * * *
Principiāls un vajadzīgs darbs! No filmas radītā trokšņa aizķēries
apzīmējums ar negatīvu nokrāsu — "propagandas" filma (BBC diktoru
balsis un intonācijas, uzskates materiālu plakātiskais pasnieguma
veids, kas tikai liecina par gados jaunā, kinomākslā nepieredzējušā
autora angažētību, atklājot tēmu — staļinisma pielīdzināšana nacismam).
Pat ja tas skan kā propaganda, tātad — skaļāk, aktīvāk, tad tiks
sadzirdēts. Varbūt šodien jārunā tieši tā, lai pārsistu
patērētājsabiedrības biezo ādu? Gudri darīts, ka tautu ciešanas un
režīma nodarītās netaisnības vērtē citu tautu pētnieki — tas izskan
pārliecinošāk (piemēram, cik daudz ukraiņi paši uzņēmuši filmas par
golodomoru un cik maz pasaule tajās ieklausījusies!).
Piektais Hamlets (rež. Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, Nomadi)
* * *
Ja pietiktu ar prieku vērot Oļģerta Krodera gaitas Valmieras teātrī un
redzēt viņa izrāžu fragmentus, viss būtu brīnišķīgi. Kad skatītājs
izlemj, vai var akceptēt filmas autoru nevērības (paviršības?) principu
(varbūt nedaudz demonstratīvu — sak, nebūsim tradicionālisti, kas meklē
arhīvos izrādes vai konsekventi apseko visus Hamletus!), filma ir jau
otrajā pusē. Tukšā laika stiepšana gan ļauj uzplaukt dažām Krodera
pērlēm un it kā sakrīt ar viņa personības nekonvencionalitāti
(dabiskais čomiskums + inteliģence + talants) — pieļauju, ka tāds
varētu būt bijis autoru stilistiskais nodoms, taču atstāj arī nedaudz
sāju pēcgaršu. Varbūt tomēr notikusi lielas bagātības izniekošana?
Par dzimtenīti (rež. Māris Maskalāns, Laila Pakalniņa, Vides filmu stud.)
* * * * *
Tāpat kā Leiputrijā, ļoti auglīga Pakalniņas un Maskalāna sadarbība,
kuras esence un filosofija nāk no pašas dzīves un pacietīgo novērojumu
objektiem. Filma aizrauj ar dabiskumu, asprātību un mīlestību, arī —
patriotismu vārda labākajā nozīmē. Tāda kā Freimaņa/Selecka melnbaltās
poētiskās skolas renesanse mūsdienu krāsās.
----
Normunds Naumanis
Bēgums (rež. Ivars Zviedris, AVE, 80")
* * * * *
Šis stāsts par gliemežu lasītājiem uz salas ir dīvaini maģisks,
smeldzes pilns, ārkārtīgi tēlains un daudzdimensionāls Latvijas-2000
portretējums, kas gluži apbrīnojamā kārtā ne tikai "uzstāda" problēmu
par dzimtenei liekajiem cilvēkiem — dulliem laimes meklētājiem — bet
liek domāt arī par visai nepievilcīgo "saimnieku un vergu" tēmu
latviešu kopdzīvē un sabiedrībā, lai kur tie klejotu. Epizodes ar
diviem jauniešiem guļamistabā un mātes "audzināšanu" ar Skype vienkārši
satriec. Dramaturģiski vispārliecinošākais, arī izsvērtākais darbs.
Klucis — nepareizais latvietis (rež. Pēteris Krilovs, Vides filmu studija)
* * * *
Filma pati ir formālās mākslas darbs, kas cenšas stilizēt
konstruktīvismu un asamblāžas veidošanas principu — respektīvi, uzbūvēt
laika garu, līdzīgi kā Krievijas/PSRS revolūcijas entuziasts Klucis
konstruēja realitāti, nepamanot, kā pēdējā dekonstruē viņu. Tajā ir
daudz ārkārtīgi smalku detaļu un artefaktu, aiz ņirbas drusku pazūdot
dokumentālajam stāstam par mākslinieka/cilvēka traģēdiju "izvarotajā
laikmetā".
Padomju stāsts (rež. Edvīns Šnore, Labvakar)
* * *
Spožs propagandas kino paraugs, cienīgs salīdzināties ar Maikla Mūra
vai Gebelsa un PSKP pelēko ideologu izstrādātajiem "smadzeņu
skalošanas" šedevriem. Protams, "emocionālais attaisnojums" šīs filmas
idejiskajai un mākslinieciskajai agresivitātei ir fakts, ka šī ir
"mūsu", "pareizā" un Eiropā pirmo reizi tik spilgti demonstrēta
patiesība par PSRS režīma fašistiski imperiālistisko būtību XX
gadsimtā. Tomēr otru šādu "nekrofilās kultūras" kinopieredzi negribētu
baudīt (ļoti privāts viedoklis).
Piektais Hamlets (rež. Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, Nomadi)
* * *
Epifānija par mākslas mūžīgo "bezsakaru" ar dzīvi jebšu otrādi —
pierādījums tēzei, ka māksla ir viss. Tomēr filmas būve ir tik
dramaturģiski trausla, ka, nepārzinot galvenā personāža ģeniālā
skeptiķa un dižā režisora Oļģerta Krodera dzīvi detalizēti, liela daļa
filmas smalkumu paliek aiz kadra/skatītāja apziņas vai virknējas teātra
pasaules dīvaiņu neobligāto eksistences ainiņu haosā un šīs filmas
"piektais Hamlets" — Kroders — paliek lieta sevī. Kā sfinksa, kuras
mīkla joprojām neatklāta.
Par dzimtenīti (rež. Māris Maskalāns, Laila Pakalniņa, Vides filmu stud.)
* * *
No manas puses pavisam noteikti — Kristaps operatoram Mārim Maskalānam.
Bet tieši fantastiskie Latgolas faunas un floras = dabas dzīves
fiksējumi brēcoši uzrāda šīs filmas (apzināto?) Ahilleja papēdi — triju
vīru eksistence šajā, es teiktu, svētmierīgajā dabā jēdzieniski un "pēc
būtības" ir tik absurda, bezjēdzīga un trula, ka liek aizdomāties par
tēmu: a ko mēs, cilvēki, vispār sakarīgu darām uz Zemes, izņemot
slepkavošanu (Anrija Krenberga nemitīgi reģistrētie šāvieni) un
dzimtenītes nepārtrauktu mīlēšanu? Antivīru spēles brīvā dabā. Filma,
kas pierāda, ka cilvēks savā "attīstībā" stāv zemāk par dzīvnieku.
----
Kristīne Matīsa
Bēgums (rež. Ivars Zviedris, AVE, 80")
* * * *
Patīkams pārsteigums — ilgā filmas tapšanas procesa rezultāts apvieno
sociāli aktuālu tēmu ar atzīstamu kinematogrāfisko kvalitāti, kas
latviešu dokumentālajā kino tik reti satiekas; biežāk ir vai nu tikai
"māksla", vai tikai "ziņu sižets". Lai gan kamera nav spējusi palikt
pilnīgi nemanāma un filmas centrālais varonis Valdis jo īpaši pietēlo
"apsviedīgo saimniekpapu", turklāt fināla Pūt, vējiņi! un Dieva
piesaukšana noslīd bīstami tuvu banalitātei, emocijas tomēr ir īstas —
gan Elzas lepnums par ielu muzikanta uzmanību viņai kā tūristei, gan
meitenes aizlūzusī balss un puiša mierinošais apskāviens, gan baltu
svītriņu vilkšana uz dūrē sažņaugtas rokas.
Klucis — nepareizais latvietis (rež. Pēteris Krilovs, Vides filmu studija)
* * * * *
Viena no augstākajām virsotnēm pēdējā laika latviešu dokumentālajā kino
— mākslinieciskā un emocionālā piesātinājuma dēļ. Inscenējumi precīzā
XX gadsimta sākuma stilistikā, Kluča darbu atdzīvošanās un detaļu
montāža, vēstuļu teksta ietilpīgā saspēle ar lakonisku kadru, režisora
gluži personiskais kontakts ar filmas varoni — tas viss paceļ šo filmu
daudz nopietnākā līmenī nekā parastie ekskursi dažādu personību
biogrāfijās.
Padomju stāsts (rež. Edvīns Šnore, Labvakar)
* * *
Filma būtu pelnījusi piecus lukturus par to, kam nav sakara ar
kinematogrāfiskām kvalitātēm, — spēju īsā laikā saviļņot sabiedrību gan
Latvijā, gan Krievijā un Eiropā, izsaukt radikāli pretējus viedokļus —
no režisora lelles dedzināšanas līdz Triju Zvaigžņu ordenim. Vārdu
sakot, katra producenta sapnis. Taču formas ziņā šis "sapnis" nekādus
pārsteigumus nepiedāvā, atmiņā paliek tikai nacistu un komunistu
plakātu salīdzinājumi. Es nepiederu pie "to pašu propagandas ieroču"
izmantošanas noliedzējiem, tomēr augstāk vērtēju kino kā vizuālu
mākslu, nevis ar dzirdi uztveramas informācijas avotu.
Piektais Hamlets (rež. Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, Nomadi)
* * * *
Protams, liela daļa simpātiju, ko izraisa šis darbs, pieder ne ar ko
nesalīdzināmajam Oļģertam Kroderam. Tomēr prieks, ka autori nav bijuši
tik naivi, lai domātu — atliek pastaigāt ar kameru pakaļ Kroderam, un
ģeniāla filma gatava. Viņiem šajā filmā ir pašiem savs funktieris, un
tas ir uzmanības vērts. Piemēram, sen nebiju manījusi, ka filmas
montāža tik izteikti sekotu domai — visi četri Krodera Hamleti, lai gan
filmēti katrs atsevišķi, it kā diskutē cits ar citu, apstrīd un noliedz
vai piekrīt un atzīst... Bet Kroders klusē un labdabīgi smīn.
Par dzimtenīti (rež. Māris Maskalāns, Laila Pakalniņa, Vides filmu stud.)
* * * * *
Latvijas dokumentālais kino ir mūžīgu pateicību parādā tam laimīgajam
zvaigžņu stāvoklim, kas saveda kopā Māri Maskalānu un Lailu Pakalniņu,
Maskalāna operatora talants un pacietība komplektā ar Pakalniņas humora
izjūtu un niansēto uzmanību pret detaļām kopā rada brīnumus. Man
ārkārtīgi patīk filmas, kurās "nekas nenotiek", un tas ir šī tandēma
brends — Māris filmē, un Laila montē, netraucējot dzīvei un
neiejaucoties tajā. Citam ar šādu piegājienu tas pats "nekas" arī
iznāktu, bet te — īsts kino.